Sods ir tikpat sens kā cilvēce, jo neatkarīgi no sabiedriskās iekārtas vienmēr bijuši cilvēki, kuri pārkāpuši tradīcijas, pieņemtās uzvedības normas vai likumus un tikuši sodīti. No senseniem laikiem cilvēce izmanto šos divus principus – pamudinājumu un sodu.
Cilvēcei kopumā visos laikos līdzās gājis, pārtapis un pilnveidojies arī sods. Arī pirmatnējā kopienā tos, kas neievēroja, ignorēja vai pārkāpa kopienas pieņemtās normas, sodīja. Izstūma, atraidīja un nepieņēma, un tas bija tas pats, kas nāvessods, jo tolaik cilvēks viens nespēja izdzīvot. Cilvēce attīstījās, un līdz ar to attīstījās arī soda veidi un soda filozofija. Iespējams, tieši sods ir tas spogulis, kurā atspoguļojas laiks, cilvēce, uzskati un domas. Izsekojot sodu attīstībai gadsimtu gaitā, redzama arī cilvēces attīstība, domāšanas un uzskatu maiņa.
Administratīvie pārkāpumi, protams, nav tik bīstami kā noziegumi, tomēr sakarā ar to plašu izplatību tie nodara mūsu sabiedrībai ievērojamu kaitējumu.1
Administratīvos pārkāpumus reglamentējošo tiesību aktu uzdevums ir aizsargāt sabiedrisko iekārtu, īpašumu un pilsoņu sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvības, kā arī uzņēmumu, iestāžu un organizāciju tiesības un likumīgās intereses, noteikto pārvaldes kārtību, valsts un sabiedrisko kārtību, nostiprināt likumību, novērst tiesību pārkāpumus, audzināt pilsoņus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, audzināt viņos cieņas pilnu attieksmi pret citu pilsoņu tiesībām, godu un pašcieņu, sadzīves noteikumiem, tāpat apzinīgu attieksmi pret pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā. …
