Visnopietnākais un pilnvērtīgākais veids kā bērnam dot jaunu ģimeni ir adopcija. Adopcija kā juridisks fakts rada jaunas tiesiskās attiecības.
Kādā ziņā jaunas tiesiskās attiecības?
Pirmkārt, raugoties no juridiskās puses, adopcijas rezultātā pilnībā mainās adoptējāmā bērna tiesiskais statuss, proti, bērnam principā maina tā vecākus, uzvārdu, radiniekus, tāpat tam nāk saturā pilnīgi jaunas tiesības un pienākumi. Tāpat zināmā mērā tiesiskais statuss mainās arī personai, kas bērnu adoptē, proti, tā kļūst par bērna vecāku. Rezultātā likums (attiecīgās tiesību normas) pusēm sakārto, izveido jaunas tiesiskās attiecības. Tātad pēc tam, kad adopcija ir atstiprināta tiesā, adopcijā iesaistītās personas vairs nav adoptētājs un adoptējamais, bet gan vecāki/-s un bērni/-s un, nu visa likumdošana, ietverot visas tiesības un pienākumus, kas attiecas uz vecāku un bērnu attiecībām, attiecas arī adoptēto un adoptētāju.
Otrkārt, no psiholoģiskās puses, ar tiesību normu palīdzību gan bērnam , ko adoptē, gan personai, kura adoptē dod iespēju veidot kopā jaunu ģimeni, kur abas puses var viena otrai sniegt atbalstu un mīlestību, ko nav saņēmušas pirms tam. Protams, adopcijas institūtu regulējošās tiesību normas par prioritāti uzskata bērna interese, tas ir saprotams, jo bērns pats nav spējīgs aizstāvēt savas interese, taču adopcijas rezultāta, domāju, ieguvēji ir arī jaunie vecāki. Bērna īstie vecāki nav varējuši vai nav gribējuši bērnu audzināt un sniegt viņam ģimeni, savukārt, bieži personām, kuras nolemj adoptēt bērnu vai nav bijis iespējas kļūt par sava bērna vecākiem vai vienkārši ir vēlme dod iespēju augt saprotošā ģimenē kādam mazulim, kam ar to nav paveicies. Adopcijas rezultātā šīs personas satiekas un var izpildīt adopcijas galveno uzdevumu- sniegt bērnam harmonisku, ģimenisku vidi.
Tātad darba uzdevumi ir sekojošie: pirmajā nodaļā sniegt īsi, konstruktīvi izstāstīt par to, kas ir juridiskais fakts un tā saistību tieši ar adopciju. Otrajā nodaļā par adopcijas procesu tiek stāstīts no juridiskā viedokļa, proti, tiek detalizēti apskatītas adopcijas institūtu regulējošās tiesību normas. Savukārt, darba trešajā nodaļā tiek atspoguļots adopcijas kārtības apstiprināšanas process no bāriņtiesu, bērnu namu darbinieku viedokļa, proti, tiek saistībā ar pētāmo tēmu analizētas šo darbinieku izteiktās domas dažādos informācijas avotos, kā arī ir intervija ar Alūksnes pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāju. Visbeidzot, domāju, darbs nebūtu gana pilnīgs, ja netiktu salīdzinātas adopcijas institūtu regulējošās tiesību normas citu valstu normatīvajos aktos ( proti, Francijas Republikas Civillikums un Krievijas Federācijas Ģimenes kodekss) ar mūsu valsts tiesību normām.…
