Vecāku un bērnu tiesiskās attiecības vispār var rasties ne tikai ar bērna piedzimšanu no miesīgajiem vecākiem, no viņu bioloģiskās izcelšanās, bet arī ar adopciju. Adopcija ir civiltiesisks akts, ar kuru kāda persona pieņem cita bērnu par savu. Adopcija rada tādas pašas personiskās un mantiskās, ģimenes un citas civiltiesiskās un citas tiesības un pienākumus kā dabiskā (miesīgā, bioloģiskā) radniecība. Adopcija ir juridisks fakts, kas rada tiesiskā ziņā pilnvērtīgas vecāku un bērnu attiecības. Ar adopciju izbeidzas tiesiskās un arī faktiskās attiecības starp adoptēto bērnu un viņa miesīgajiem vecākiem un citiem radiniekiem pēc izcelšanās. Pēc Latvijas likumdošanas, ja kādā tiesību aktā ir norādīts uz vecākiem, tad tas attiecas arī uz adoptētājiem vai adoptētā vecākiem. Un attiecīgi ar bērniem jāsaprot arī adoptētie bērni. Izņēmums var būt ģimenes un mantošanas tiesībās, ja par to speciāli noteikts adopcijas līgumā, piemēram, par mantošanas vai citām tiesībām.1
Civillikuma 162.pants nosaka, ka „Nepilngadīga bērna adopcija ir atļauta, ja tā ir bērna interesēs. Nepilngadīgu bērnu var adoptēt, ja pirms adopcijas apstiprināšanas viņš ir atradies adoptētāja aprūpē un uzraudzībā un ir konstatēta bērna un adoptētāja savstarpējā piemērotība, kā arī ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies patiesas bērnu un vecāku attiecības.”2…
