Vārds „advokāts” ir cēlies no latīņu „advocatio”, kas nozīme „saukt palīdzībai”. Advokāti – tie ir cilvēki, kuru profesionālais pienākums ir sniegt juridisko palīdzību fiziskām un juridiskām personām.
Advokāta darbība lielā mērā tiek noteikta ar viņa sociāli-psiholoģiskās lomas specifiku. Viņš ir tiesājamā visu interešu un tiesību aizstāvis. Advokātam ar likumu ir uzlikts pienākums izmantot visus tiesiskus līdzekļus un paņēmienus apstākļu noskaidrošanai, kas attaisnotu tiesājamo vai mīkstinātu viņa atbildību. Advokāta sekmes lielā mērā ir atkarīgas no prasmes kontaktēties ar cilvēkiem, no mijiedarbības ar tiesu, izmeklētāju, prokuroru. Lielu lomu tajā spēlē advokāta organizatoriskā darbība, sagatavošanās procesam, plāna sastādīšana. Savlaicīga sagatavošanās aizstāvībai, apdomāta tās līnijas sagatavošana, dod iespēju precīzi formulēt savu viedokli un orientēties dažādās situācijās, novēršot pārpratumus, kā arī koriģēt agrāk sagatavoto plānu parādoties jauniem apstākļiem. Advokātam ir pamatīgi jāpārdomā visi tie jautājumi, kuri jānoskaidro kā tiesas sēdes sagatavošanās stadijā, tā arī tiesas sēdes gaitā.
Advokātam ļoti labi jāpārzina tiesājama personība, viņa psiholoģija, nozieguma motīvi, tā veicinošus iemeslus un nosacījumus. Tikai izpētot, izanalizējot un izdarot attiecīgos secinājumus par tiesājama personību, advokāts spēj loģiski pārdomāt savas aizstāvības līniju un panākt sekmes tiesā. Uzstājoties tiesā, advokāts pieturās pie viņa izstrādātas aizstāvības pozīcijas un mērķa, kura sasniegšanas viņam nepieciešams veikt noteiktas darbības un pieņemt lēmumus. Un šeit liela nozīme ir advokāta patstāvībai, profesionālām īpašībām, prasmei stāties pretī citiem procesa dalībniekiem, viņa uzstājībai un kategoriskumam. Advokātam ir nepieņemami sekojošie apstākļi - sava viedokļa neesamība, būt viegli iedvesmojamam, sava viedokļa un pozīcijas nosargāšanas neprašana. Šajā gadījumā advokāts būs pasīvs un inerts, kā rezultātā aizstāvība notiks zemā līmenī.
…
