Ievads.
Advokatūra jau no senās Romas laikiem ir nozīmīgs institūts cilvēku dzīvē. Tāpat arī mūsdienās nozīmīga loma ir šīs juridiskās profesijas pārstāvjiem. Advokāti-pārstāvji darbojas civilprocesos un administratīvajos procesos, savukārt advokātu-aizstāvju galvenais uzdevums ir realizēt vienu no cilvēka pamattiesībām- aizstāvēt savu klientu no krimināllietā izvirzītās apsūdzībās.
Autors izvēlējās pētīt advokatūras institūtu no tās izveidošanas laika līdz mūsdienām, jo Latvijas tiesību vēsturē ir salīdzinoši maz pētījumu attiecīgajā jomā, tāpēc arī katrs atsevišķs pētījums ir unikāls un dod savu ieguldījumu Latvijas tiesību vēsturē un tās izziņas procesa attīstībai.
Kā pamatmērķis pētījumam tika uzstādīts izzināt Advokatūras institūtu, tā rašanos, attīstību, kā arī reformas dažādos laika posmos Latvijas tiesību vēsturē. Lai atklātu pētījuma mērķi, tika izvirzīti vairāki uzdevumi- apzināt literatūru tiesību vēstures zinātnē, izpētīt likumus un citus normatīvos aktus, kuri regulēja advokatūru un tās darbību katrā apskatītajā laika posmā.
Darbs ir strukturēts trijās nodaļās, iedalot katru apskatīto laika periodu, būtiskas iezīmes, kas bija raksturīgas attiecīgā perioda advokatūrai. Kā nozīmīgu notikumu, pēc kura faktiski ir veidots pētījuma nodaļu iedalījums, varētu atzīmēt 1889.gada tiesu reformu, kura arī bija aizsākums zvērināta advokāta amata izveidei.
Tāpat liela nozīme izstrādājot pētījumu ir pētīšanas metožu piemērošanai, lai izzinātu Latvijas tiesību vēstures attiecīgo institūtu. Autors galvenokārt izmantoja vēsturisko pētīšanas metodi. Pielietojot šo metodi advokatūras institūts, un to regulējošie normatīvie akti, kā arī to grozījumi, tika apskatīti kopsakarā ar politisko, ekonomisko un sociālo situāciju katrā apskatītajā laika periodā. Uzmanība tika pievērsta arī diahroniskajai salīdzinošai metodei, ar kuras palīdzību tika vērsts ieskats uz advokatūru regulējošiem tiesību avotiem, no dažādiem laika posmiem, lai salīdzinātu atšķirīgo, un beigās nonāktu pie secinājumiem, kas advokatūras pastāvēšanas vēsturē Latvijā ir bijis kopīgs un kas atšķirīgs.
1. Advokatūra Latvijas teritorijā līdz 1889.g. tiesu reformai.
1.1 Advokatūras pirmsākumi Latvijas teritorijā.
Latvija, kā neatkarīga valsts sāka pastāvēt tikai 20.gs. sākumā, taču neraugoties uz to tiesa, ka arī tiesības uz aizstāvību cilvēkam bijušas jau no seniem laikiem, tas attiecas arī uz Latvijas teritorijas iedzīvotājiem, un tiesībām, kuras bija attiecinātas uz viņiem. „Pirmo reizi advokatūras institūts parādījās Senajā Romā republikas laikā un drīz vien ieguva plašu popularitāti. Absolūtās monarhijas laikā līdz ar inkvizīcijas procesa ieviešanu advokatūras institūts formāli saglabājās, bet tika pakļauts valsts administrācijas ierēdņu uzraudzībai, un tādējādi advokatūras loma ievērojami samazinājās.”1
Pirms Livonijas laikiem Latvijas teritorijā pastāvēja galvenokārt paražu tiesības, kuras arī pielietoja vietējie iedzīvotāji. „Īpašas tiesas iestādes tolaik nepastāvēja un tiesu izsprieda vietējās lēmējinstitūcijas- vecāko padomes un tautas sapulces. Pats tiesas process, ja tāds notika, notika atklāti- bez publisku apsūdzētāju un aizstāvju klātbūtnes.”2 Tas ļauj secināt to, ka laikā pirms krustnešu iekarotāji ieviesa savas tiesības Livonijā, Latvijas teritorijā izmantotajās paražu tiesībās nebija paredzēts nedz aizstāvības institūts, nedz arī aizstāvju līdzdalība procesā.
…
