Vārds “pansija” skiadrojums izmantojot gan vārdnīcu gan romānu
Pansija – neliela viesnīca, kurā izdod izstabas ar pilnu uzturu ( ārzemēs un pirmsrevalūcijas Krievijā ). Kūrortvietas pansija 2. Pilns uzturs, ar kuru apgādā kādu personu, kas dzīvo pie citiem. Istaba ar pansiju. 3. Novecojis pansionāts.
Romānā pansijas nolūks bija uzņemt viesus, tādā veidā gūt ienākumus, jo katrs īrnieks pārlaižot nakti A. Eglīša pansijā par to samaksāja, taču no šī biznesa A. Eglītim nekas īpši nesanāca. Protams, pansijā ieradās pāris cilēku, kas gribēja pārlaist nakti vai pavadīt atvaļinājumu. Bet visbiežāk īrnieki šo pansiju iedomājušies kā kaut ko savādāku, ineresantāku. Viņiem vajadzēja izklaidi, cilvēkus ar ko parunāt, bet šīs ērtības A. Eglītis nespēja piedāvāt.
Pansiju apmeklēja dažādi cilēki no dažādām aprindām. Visvairāk viņiem nepatika šī veco cilvēku klātbūtne. Lai kā arī būtu A. Eglītim Nekas neizdevās ar pansijas izveidošanu un ar laiku viņš pansiju slēdza.
Vārdu pansija savai viesnīcai viņš izvēlējās tāpēc, ka kādreizējā kalpone Aniņa viņu pamudināja uz šādu rīcību, teikdama, ka vārds “viesnīca” ir novecojis vārds un mūsdienās lietojot daudz inteliģentāku vārdu – pansija.
Savā sludinājumu vēstulē Anšlavs Eglītis “Jaunākajām Ziņām”savu muižu bija nosaucis par pili. Varbūt viņš nedaudz sameloja, bet vietējie iedzīvotāji pili citādi nebija nosaukuši.
Pansijas personāls bija sirmais piecats un katram no viņiem bija uzdots savs amats, kurš bija jāpilda, lai atmaksātu savu īri. Veco Priedeni A. Eglītis iecēla par apteksni, Ārnīša māti par pavāri, Peltmani par pikolo, kura galvenais uzdevums būtu atgādāt vasarnieka mantas no autobusa pieturas uz pansiju, pats Ārnīts bija Peltmaņa palīgs, bet šis amats Ārnītim nebija labs, jo smagās somas viņs nevarēja panest ar savu kaulaino uzbūvi. Mārtiņš vēl vienu reiz iejutās sulaiņa ādā un tajā dienā bija ļoti laimīgs, bet pats Anšlavs Eglītis bija pansijas uzraugs un pārvaldnieks.
Šī bija ļoti savāda pansija un ne kurš katrs šajā vietā varēja justies laimīgs. …
