Nevarētu teikt, ka tad, kad es ķēros pie darba par blūzu, man bija pilnīgi skaidrs, kas man jāpēta. Tā kā skolas gadus pavadīju mūziķu vidū, man bija vismaz vispārējs priekšstats par to, kas ir blūzs, kaut gan manā izpratnē tas bija stipri saplūdis ar džezu. Tieši šī iemesla dēļ es nolēmu apjautāties savu draugu un domubiedru viedokli- kas tad viņu izpratnē ir blūzs. Jāsaka, saņemto atbilžu nebija daudz, bet tās man likās ja ne pilnīgas un patiesas, tad visnotaļ interesantas gan. Piemēram, blūzs ir lietus un nēģeri, jeb nēģeri lietū. Vai arī šāda: blūzs ir tad, kad labam cilvēkam ir slikti; tas nomāc vienu, bet iedvsemo miljonus. Viens no draugiem man sniedza arī šādu skaidrojumu, vairāk kā ironisku salīdzinājumu ar manis jau pieminēto džezu: blūzs sastāv no trīs akordiem, un to klausās tūkstošiem, bet džezs sastāv no tūkstošiem akordu un to klausās... Man pašai šķiet, ka blūzs nav īsti izskaidrojams, jo blūzs ir sajūta, kaut kas netverams. Manā izpratnē blūza valdzinājums ir tā spējā estetizēt skumjas kā cilvēka dvēseles dabiskāko izpausmi. Es šādā veidā negribētu mazināt citāda satura blūzu nozīmi, tomēr tieši iekšējās sāpes es uzskatu par blūza galveno sākumu.
Ja pievēršos jau vairāk profesionālu mūziķu izteikumiem, sastopos ar skaidrojumiem, ka blūzs nav sapnis, bet patiesība, kam ir daudz vairāk sajūtu kā jebkuram citam mūzikas stilam. To nespēlē, bet izdzīvo. Džozefs Benjamins Huto (Joseph Benjamin Hutto, 1926.-1983., dziedātājs un ģitārists) trāpīgi saka, ka „blūzs nāk no vietas, kur to centās apspiest [..] Blūzs būs blūzs līdz pasaules galam. Bet tikai- kas gan ir blūzs?”
Blūza atkarību no sajūtām pierādījis kāds muzikologs, kurš uzrakstītjis veselu grāmatu par tikai vienu blūza skaņdarbu, lai tās beigās atzītu, ka skaņdarba mainīgo sastāvdaļu un nejaušo izpildījuma metožu dēļ tam nav iepsējams noteikt konkrētu interpretāciju.
Džons Lī Hūkers (John Lee Hooker, 1917.-2001.; dziedātājs, dziesmu autors un ģitārists) dziesmā izsakās „The blues is healing” (angļu val.- blūzs ir dziedējošs). Ralfs Valdo Elisons (Ralph Waldo Ellison, 1913.-1994.; pasniedzējs un rakstnieks) raksta: „Blūzs ir impulss turēt sāpīgās detaļas un epizodes no mūsu brutālās pagātnes dzīvas mūsu atmiņā ne jau kā filosofisku mierinājumu, bet kā slidināšanos cieši starp traģismu, lirisku un komismu. Kā forma blūzs ir autobiogrāfiska hronika, kur personsikā katastrofa izteikta liriski”.…
