Utopiskais sociālisms – fantāzijas, projekti un mācības par radikālu saimniecības pārveidošanu uz sociālisma pamatiem, nebalstoties uz sabiedrības attīstības objektīvu likumu un virzošo spēku analīzi.
Utopiskā sociālisma jēdziens cēlies no T. Mora sacerējuma „Utopija” (1516) nosaukuma. Utopiskā sociālisma ideju embrionālā forma bija leģenda par pagātnes „zelta laikmetu”, kurā idealizēta pirmatnējās kopienas iekārta un tajā valdošā sociālā vienlīdzība. Zināma nozīme utopiskā sociālisma rašanās procesā bija arī agrās kristietības idejām par visu cilvēku vienlīdzību un brālību. 16. gadsimta utopiskā sociālisma idejās parādījās buržuāziskās saimniecības kritikas pirmie elementi, apziņa, ka humānisma ideālus var īstenot vienīgi komunistiska saimniecība.
T. Mora un T. Kampanellas darbos tika aizstāvēts sabiedriskais īpašums, atzīta valsts varas nozīme komunistiskās iekārtas pamatu stiprināšanā.
Apgaismības laikmeta utopiskais sociālisms atzina komunistisko saimniecību par vienīgo racionālo sabiedrības iekārtu, kas atbilst visu cilvēku vienādajām tiesībām uz brīvību. Ž. Meljē aicināja zemniekus revolucionārā ceļā gāzt feodālismu un pārveidot saimniecību. G. B. Mablī un Morelli ieteica racionālākos komunistiskās saimniecības projektus, lai īstenotu visu cilvēku pilnīgas sociālās vienlīdzības principu un tiesības uz darbu. Ž. Ž. Ruso viņa sekotāju egalitārajās koncepcijās tika atzīta iespēja likvidēt ekspluatāciju zemes nolīdzinošas pārdalīšanas ceļā. Sociālā taisnīguma ideja guva tālāku attīstību Lielās franču revolūcijas laikā. Šā perioda komunistiskās iekārtas projektā bija ietverts slēdziens, ka taisnīgas saimniecības radīšanai nepieciešama tautas revolūcija un revolucionārā diktatūra. Visradikālākās atziņas šajā jautājumā formulējis G. Babefs un viņa piekritēji.…
