Agrārā reforma Latvijā. Latvijas attīstība pēc agrārās reformas

Lai ilgāk saglabātu darba zemniecībā ilūziju par savu zemes gabaliņu un vājinātu zemniecības savienību ar proletariātu cīņā pret buržuāziju, valsts fonda zemi dalīja 18 gadus (1920—37). Šajā laikā iedalīja 54 128 jaunsaimniecības 928 757 ha kopplatībā. Tās piešķīra pirmkārt bija buržuāzisks, Latvijas armijas karavīriem, kam zeme nemaz nebija vajadzīga un kas bieži vien to pārdeva (19,3% piešķirto jaunsaimniecības tika pārdotas), un bezzemniekiem (galvenokārt nomniekiem) ar inventāru. 6,5% iedalīto jaunsaimniecību, platība bija līdz 10 ha, 22,9% līdz 15 ha, 57,3% līdz 22 ha. 13,3% saimniecības bija lielākas par 22 ha. Likums noteica, ka valsts zemes fondā ieskaitītās rentes mājas nav dalāmas, ja to platība nepārsniedz 100 ha. Tā muižas zemju ilggadējie nomnieki saņēma vairāk nekā 1/5 valsts zemes fonda. Ienesīgākos objektus — dzirnavas, fabrikas, augļu dārzus Centrālā zemes ierīcības komiteja, sadalīja buržuāziskajiem varas atbalstītājiem — aizsargiem, policistiem un buržuāzisko valsts aparāta atbildīgiem darbiniekiem. Tādējādi valsts zemes fonda labāko daļu piesavinājās buržuāzija, turpretī vairākums kalpu un trūcīgo zemnieku zemi neieguva. Šī buržuāziskā agrārā reforma nostiprināja buržuāzijas zemes īpašumu, tās ekonomiskajos un politisko kundzību laukos. Buržuāziskā agrārā reforma neiznīcināja ne zemes šķirisko sadalījumu, ne agrāro attiecību ekspluatatorisko raksturu. Līdz Oktobra revolūcijai galvenie ekspluatatori Latvijas laukos bija Baltijas vācu baroni u. C. Muižnieki, bet buržuāziskajā Latvijā viņu vietu ieņēma latviešu «pelēkie baroni» - budži…