Pēc definīcijas agresija ir motivēta iznīcinoša darbība, kas ir pretrunā ar sabiedrībā pastāvošām normām un kuras rezultātā tiek nodarīts fizisks vai psiholoģisks kaitējums.1 Kā saprotam no definīcijas agresija cilvēkos rodas dusmu vai naida brīžos, kura vēršas pret otru cilvēku vai kādu citu dzīvu būtni, nodarot būtisku kaitējumu, tādā veidā agresīvajam cilvēkam sevi izlādējot. Ar vien biežāk cilvēki lai atrisinātu savas problēmas vai slāpētu savas dusmas vai naidu pret otru cilvēku izmanto agresiju. Agresija ir dabisks process, kurš laika gaitā ir vērsies plašumā. Domāju, ka agresija ik pa brīdim parādās katrā no cilvēka, tikai svarīgi ir tas, ka ne katrs cilvēks to spēj kontrolēt un sevi savaldīt. Agresiju zināmā mērā var salīdzināt ar slimību, tādu kas izraisa lēkmes. Ne jau visu laiku cilvēks ir agresīvs, ir lietas, kuras viņu uz to pamudina. Visbiežāk tās ir nesaskaņas ar otru cilvēku, problēmas ģimenē vai darbā, bērniem un pusaudžiem ar saviem vienaudžiem vai vecākiem. Cilvēkam pašam ir jāmācās ar sevi strādāt un saprast, ka agresija nav problēmu atrisināšana. Ja pašam tas nav iespējam ir jāmeklē speciālisti, kuri var palīdzēt.
Agresīvi cilvēki ir pamānāmi uzreiz, jo tad mainās cilvēka izskats un izturēšanās. Ikdienā visai viegli ir saredzēt tos agresijas gadījumus, kad uzbrūkošā un kaitnieciskā uzvedība ir tieša, tīša, fiziski aktīva un galvenais mērķtiecīga.
Skolu atbalsta centra izdotajā grāmatā „Skola visiem” ir minēti, kādi var būt agresijas veidi. Tāpēc turpinājumā apskatīsim kādi tie ir.
Parasti dzirdot vārdu agresija mēs uzreiz to uztveram kā fizisku iespaidošanu – fizisko agresiju, vai pat izrēķināšanos, kura izpaužas ar sišanu, plēšanu, laušanu vai kādā citā veidā izmantojot savu fizisko spēku. Lielāko tiesu šādas fiziskās agresijas agresīvais cilvēks izmanto pret sev vājāku, mazāk aizsargātu cilvēku. Par lielu nožēlu tieši vai netieši katrs mūsdienu skolēns skolā saskaras ar agresiju. Arī pašai ikdienā nākas saskarties ar agresiju, jo bieži skolā var redzēt un dzirdēt to, ka kāds savu neapmierinātību, dusmas vai slikto omu vērš pret citiem. Ne tikai skola ir tā vieta, kur novērojama agresija arī uz ielas to var novērot itin bieži.
Kā jau minēts iepriekš tad agresija ir dabisks veids kā risināt konfliktus, tādēļ nepārsteidz fakts, ka katru dienu skolā var redzēt bariņu ar bērniem, kuri plēšās, jo viņi vēl ir mazi un nav iemācījušies risināt konfliktus savādāk. Viņiem tas liekas normāli un pašsaprotami. Diemžēl arī pusaudžu vidū nesaskaņas pārsvarā tiek risinātas tieši ar fizisko agresiju.
Ar fizisko agresiju parasti tiek nodarītas fiziskas sāpēs, tas ir – ķermeniskas sāpes. Taču fiziskās sāpēs iet kopsolī ar emocionālām ciešanām, tas ir pazemojums, bailes, kauns. Parasti fizisko agresiju izmanto vīriešu dzimuma pārstāvji, bet ir arī gadījumi, kad sievietes vai pusaudzes izmanto fizisko agresiju savu problēmu risināšanā. Diemžēl arvien biežāk varam dzirdēt un lasīt par to, ka pusaudzes piekāvušas savas vienaudzes.
Mūsdienās ļoti izplatīts agresijas veids ir psiholoģiskā agresija. Tā gan lielākoties ir novērojama tieši pieaugušo vidū, bet bieži arī bērni un pusaudži izvēlas šādu taktiku lai izrādītu savu nepatiku pret otru. Par psiholoģisko agresiju uzskata, kad bez fiziskas iespaidošanas cilvēku vari aizskart mutiski, vai vienkārši ignorējot, apvainojot otru cilvēku. Dažreiz pat var teikt, ka psiholoģiskā agresija ir bīstamāka par fizisko agresiju.…
