Sākot ar 60.gadu vidu varmācības un agresivitātes tēma ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām pasaulē, bet pats 20.gs tiek dēvēts par varmācības gadsimtu. Jaunākās psiholoģiskās un sociāli - filozofiskās literatūras analīze 70. - 80.gados liecina par to, ka jautājumi, kuri ir veltīti cilvēka agresivitātei, izvirzās priekšplānā. Lai risinātu šo problēmu, tika radītas autoritatīvas komisijas, kas pētija iedzīvotāju agresīvo uzvedību. Jāatzīmē pasaules pētniecības institūts Zviedrijā, kurš pēta kara un miera problēmu. Guggenšteina fonds piešķīra vairākus milionus dolāru, lai pētītu ar agresiju saistītās problēmas. Arī Latvijā tas ir ļoti aktuāli. Pēdējo gadu likumpārkāpumu statistika liecina, ka oficiāli reģistrētā noziedzība Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Noziedzība sāka palielināties 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā. 1992.gadā tika izdarīti 61,9 tūkst. noziegumu. Pēdējos gados saglabājusies tendence noziegumus izdarīt grupās. Ievērojama kriminogēnā aktivitāte ir nepilngadīgo vidū. Valstī nepieļaujami liels ir slepkavību un slepkavību mēģinājumu skaits. 1995.gadā reģistrēta 281 slepkavība.
Mūsdienu sabiedrība kopumā ir kļuvusi cietsirdīgāka. Agresivitāte ir, it kā, sociāls pasūtījums, jo, pretējā gadījumā, cilvēks vienkārši neizdzīvos. Liela cietsirdība ir vērojama skolās gan pret bērniem, gan pret skolotājiem. Arī bērnudārzos bērnu neadekvātai uzvedībai ir tendence pieaugt. Lai produktīvi varētu cīnīties ar šo problēmu, uzkatu, pētījumu jāveic jau ar pirmsskolas vecuma bērniem.
Termins agresivitāte un agresija bieži vien tiek lietots ļoti plašā nozīmē. Austrijas zinātnieks K.Lorencs ir teicis, ka daudzu cilvēku izpratnē agresivitāte ir saistīta ar ļoti daudzpusīgām ikdienas parādībām, sākot ar kautiņu starp suni un gaili, zēnu kīviņiem un beidzot ar karu un atombumbām .…
