Mūsdienu sabiedrībā nereti tiek runāts par agresivitāti, kas izpaužas kā vardarbība. Vardarbība ģimenēs – pret sievām, pret bērniem. Vardarbība ir gan fiziska, gan seksuāla, gan emocionāla. Tas ir tad, kad cits cilvēks piespiež otru to, ko viņš negrib. Rietumu valstīs likumdošanā gandrīz visas vardarbības formas ir aizliegtas. Latvijas likumdošanā tikai ekstremālās fiziskās un seksuālās vardarbības formas ir pretlikumīgas. Pie tam bieži ir ne tikai agresīvi vīrieši, bet arī sievietes. No kā rodas agresivitāte cilvēkos?
Agresija ir specifiska uzvedība. Agresija ir uzvedība ar nolūku nodarīt citiem kaitējumu, ciešanas. Ļoti biežāk agresija ir vērsta pret dzīvām būtnēm, tai skaitā arī cilvēkiem.
Divi agresijas pamatveidi:
1)Naidīgās agresijas mērķis ir sagādāt ciešanas citiem cilvēkiem vai pat viņu nogalināt (vardarbība ģimenē, huligānisms, sadistiska uzvedība, slepkavība atriebības dēļ utt.). tā rodas spēcīga afekta un dusmu ietekmē.
2)Instrulentālās agresijas gadījumā agresors tiecas sasniegt kādu noteiktu mērķi uz agresijas upura rēķina, un tā nav saistīta ar spēcīgām emocijām.1
Agresīvu uzvedību nosaka divi faktori – frustrācijas radītais emocionālais uzbudinājums, dusmas un situācijas stimuli, kuri mudina darboties agresīvi.
Psihoterapijā bieži nākas saskarties ar to, ka cilvēks ne tikai nezin kā uzvesties, bet viņam ir nevēlamas uzvedības formas, kas uztur domu, jūtu un uzvedības dezadaptāciju. Ko darīt ar šādiem pacientiem? Šai darbā es apskatīšu uzvedības terapiju un to, ar kādām metodēm var palīdzēt tikt galā pacientam ar uzvedības traucējumiem, kas rada agresiju.
Mans darba mērķis ir:
izanalizēt literatūras avotus par agresijas jēdzienu uzvedības psihoterapijā, kā arī sniegt secinājumus.
Uzdevumi:
1) teorētiski analizēt literatūras avotus par agresijas jēdzienu uzvedības psihoterapijā;
2) pamatojoties uz teorētiskās analīzes laikā gūto informāciju sniegt secinājumus.
Uzvedība – indivīda jebkāda aktivitāte, ko var sadalīt akcijās vai rīcībā (paša indivīda iniciatīva) un reakcijās (indivīda iniciatīva) un reakcijās (indivīda atbilde uz ārējo notikumu vai uz cita indivīda rīcību). Biheiviorismā uzvedība tika uzskatīta par vienīgo psiholoģijas objektu, lai raksturotu indivīda reakcijas uz ārējiem stimuliem. Dzīvnieku pasaulē uzvedība nosaka vitālās vajadzības un vides apstākļi, kas vai nu atvieglo, vai apgrūtina viņu apmierinājumu. Cilvēka uzvedības noteikšana ir daudz sarežģītāka un daudz mazāk atkarīga no vitālajām vajadzībām un vides apstākļiem.1
Uzvedība tiek pētīta ne tika uzvedības psihoterapijā, bet arī citās. Kas ir būtiskākais šajos virzienos?
Biheiviorālā psihoterapija - biheiviorālās psihoterapijas mērķis ir mainīt specifiskus uzvedības veidus vai atrisināt uzvedības problēmas. Pamatprincipi saistīti ar biheiviorālās psihoterapijas pieņēmumiem, ka pozitīvas sekas pastiprina specifisku uzvedības izpausmi, bet nepatīkamas vai neitrālas sekas mazina šīs uzvedības izpausmes varbūtību. Biheiviorālā psihoterapija nav viendabīga – tajā izmanto dažādas terapeitiskas tehnikas, tomēr balstoties uz šiem kopīgajiem teorētiskajiem principiem. …
