Agresivitāte un tās izpausmes bijušas aktuālas jebkurā cilvēces attīstības posmā – jau kopš tiem senajiem laikiem, kad cilvēks tik tikko mācījās dzīvot kopā ar citiem cilvēkiem. Ja pirms tam agresivitāti ierobežot īpaši nevajadzēja, tā nāca pat par labu (cīņā ar dabas spēkiem un zvēriem), tad, sākot veidot grupas, cilvēkiem nācās kaut kādā veidā sevi apvaldīt, iegrožot savas dabiskās tieksmes un instinktus. Gan tāpēc, lai varētu būt kādas grupas loceklis (lai grupa tevi pieņemtu, neizraidītu), gan tāpēc, ka pamazām mainījās cilvēka domāšana, veidojās daudz sirsnīgākas, tuvākas attiecības ar citiem cilvēkiem – nebija vienam vairs jācīnās pret dabu, vienam jācenšas izdzīvot. Grupa agresīvās tieksmes ievadīja visiem grupas locekļiem vajadzīgā gultnē – tas izpaudās naidu, dusmas, uzbudinājumu sekmējošos rituālos pirms medībām, pirms došanās cīņā, karā ar citām grupām. Šādos gadījumos katram piemītošā dabiskā agresijas „deva” tika palielināta līdz maksimumam un mērķis bija tikai viens – nogalināt, iznīcināt (lai netiktu nogalināts pats). Jo tuvāk cilvēki cits citam sāka dzīvot, jo civilizētāki kļuva, jo vairāk savas tieksmes bija jāierobežo. Mūsdienās, kad pasaule globalizācijas rezultātā kļuvusi pavisam „šaura”, agresivitātes problēma nomāc ārkārtīgi daudz ļaužu – viņi spiesti dzīvot, strādāt, pavadīt brīvos brīžus ļoti tuvu cits citam, cilvēkam trūkst iespēju būt pašam, allaž jācenšas kādam piemēroties, ar kādu sadzīvot, būt jaukam „komandas” biedram. Domājams, tas arī sekmē agresivitātes pieaugumu pat salīdzinoši miermīlīgos un līdzsvarotos cilvēkos. Atverot jebkuru laikrakstu, ieslēdzot radio vai televīzijas kanālu, saņemam noteiktu agresivitātes devu – varam gūt informāciju par slepkavībām, grautiņiem, ķīlnieku sagrābšanu, laupīšanām, kariem un terorismu. Turklāt tās ir tikai visspilgtākās agresijas izpausmes, jo pastāv arī cita veida agresija – tā, kas izpaužas ikdienā un ko cilvēki uztver jau gandrīz kā normālu dzīves sastāvdaļu – fiziska, bet biežāk emocionāla vardarbība ģimenē, skolā, darbavietā, sabiedriskajā transportā, uz ielas. Tādēļ te paveras plašs darbalauks psihologiem un psihoterapeitiem, kas cenšas gan skaidrot cilvēku vardarbīgās tieksmes un rīcību, gan palīdzēt ar tām un to sekām cīnīties.
…
