IEVADS
Aitkopība kā lopkopība nozare ieņem svarīgu vietu mūsu valsts tautsaimniecībā. Aitkopībai Latvijā ir senas tradīcijas. Latvija ir piemērota aitkopības attīstībai. Vēsturiski Latvija starp Ziemeļvalstīm ir bijusi lielākā aitu audzētāja. 1935. gadā Latvijā bija 1 347 000 aitu un to skaits 20 reizes pārsniedza aitu skaitu uz vienu kv/km Zviedrijā. Turklāt, piemēram, ja Latvijā uz 100 iedzīvotājiem bija 69 aitas, tad Dānijā tikai 5. Šobrīd aitkopība kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai sāk no jauna attīstīties, ka par vienu stabilu nozari ar ko nodarboties ilgtspējīgi un efektīvi.
Nozares jaudas un saražotās produkcijas apjoma pieaugumu sekmē Latvijas dabas apstākļi, kas ir piemēroti aitu audzēšanai, kā arī aitas gaļas pieprasījuma pieaugums tirgū. Aitkopībā dzīvnieku produktivitāti nosaka: 20% - 35% šķirne un selekcija, 35% - 55% ēdināšana, 15% - 25% turēšanas un audzēšanas tehnoloģijas faktors.
Pēc biedrības „Latvijas Aitu audzētāju asociācija” aprēķiniem nozares kapacitāte Latvijā ir 2 000 000 aitas, taču jaudas pieaugumu kavē plānošanas un izvirzīto mērķu trūkums, nepietiekamais resursu (finanšu, tehnisko, informatīvo, cilvēkresursu).
Aitkopības nozares mērķis ir, ka 2020.gadā, aitkopība kā viena no vadošajām tradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Latvijā. Regulārs jēru eksports 18 000 gb un vairāk gadā. Līdz ar to, aitkopības nozare paliks aizvien nozīmīgāka Latvijas tautsaimniecībai - nodrošināts jēra gaļas un kvalitatīva vaislas materiāla daudzums eksportam vietējam tirgum, devums tautsaimniecībā (IKP), nodrošinātas darbavietas dzīves mītnē, saimniekošanas nodrošinātas darbavietas dzīves mītnē. Saimniekošanas modelis tendēts uz ģimenes uzņēmumu, kas veicina jauniešu palikšanu laukos; nomaksātie nodokļi, paplašinoties un attīstoties saimnieciskajai darbībai.
Aitkopības priekšrocība ir tās – gaļa, vilna, ādas un to izstrādājumi. Papildus patēriņa produktiem aitkopība piedāvā sabiedriskos labumus: pārliecību par ekoloģisko drošību, dabas resursu taupīgu patēriņu, bezatlikuma produktu ražošanas procesu, pieejamu tradicionālo lauku vidi un saglabātas vietējās saimniekošanas tradīcijas. Jāpiebilst, ka aitas tiek uzskatītas par būtiska sastāvdaļa bioloģiskajās saimniecībās, jo ir efektīvs veids, kā izmantot bioloģiskos augu produktus, nodrošināt augkopībā ar dzīvnieku ražošanas integrāciju un nodrošina dabisko mēslojumu augu kultūrai. (Rāducutā, 2012)
Darba aktualitāte: Pētījuma tematika tika izvēlēta pamatojoties uz vairākiem aspektiem, pirmkārt, aitkopība Latvijas lauksaimniecībā ir stabili attīstījusies kopš pievienošanās Eiropas Savienībai, turklāt pēdējos gados tā piedzīvo stabilu izaugsmi. Otrkārt, aitkopība ir ļoti svarīga arī Latvijas reģionos, jo aitkopības priekšrocības ir dabas resursu taupīgs izlietojums un racionāls resursu apsaimniekošanas veids ražošanas procesā. Turklāt aitkopība ir atbilstoša nozare, lai ar to veiksmīgi varētu nodarboties lauksaimniecībai mazāk labvēlīgos apvidos un ražošanas vienībās ar salīdzinoši nelielu lauksaimniecībā izmantojamo zemju (turpmāk – LIZ) platību.
Darba mērķis: Izpētīt un raksturot aitu šķirnes, to audzēšanu un kopšanu.
Darba uzdevumi:
1. Raksturot aitu bioloģiskās īpatnības un aitu kopšanu;
2. Raksturot Latvijā audzētās aitu šķirnes;
3. Iepazīstināt ar aitu audzēšanas metodēm un ēdināšanas prasībām;
4. Analizēt iegūstamo aitkopības produkciju;
5. Analizēt iespējamās aitu slimības un raksturot to apkarošanas metodes.
