Referāta tēma tiek izvēlēta par Akvīnas Tomu, kurš bija ne tikai liels baznīcas mācītājs, bet arī filozofs. Var teikt, ka Toms bija garīgais pasaulīgajā. No vienas puses viņš dzīvoja kā mūks, baznīcas mācītājs un priesteris, bet no otras puses bija filozofs. Akvīnas Toms ar savu filozofiju darīja citiem zināmus katoļu baznīcas uzskatus, pat savā veidā tos papildināja un pamatoja.
Savas filozofijas pamatā viņš liek ticību Dievam. Aprakstot cilvēka garīgo pasauli un savienojot to ar laicīgo.
Katrs filozofs pamatojas ar savu atziņu un uzskatiem, un katram tie ir dažādi. Tomēr ir filozofi, kuri papildina viens otru. Akvīnas Tomam kā idejas tēvs ir Aristotelis, kurš ir slavens filozofs. Tomēr savos darbos Toms nebalstās vien uz Aristoteļa atzinumiem, bet arī uz Svētajiem Rakstiem. Abiem filozofiem bija kopīgas domas par pasauli, bet tomēr katram sava ideja tika aprakstīta savā īpašā veidā. Tāpat arī cilvēkiem ar kopīgām interesēm būs kaut kas atšķirīgs, ņemot vērā to, ka katrs cilvēks ir unikāls.
Akvīnas Toma personība bija savdabīga no vienas puses klosterdzīve, no otras filozofija. Nē, šeit netek uzsvērt, ka šīs abas jomas nevar savienot. Filozofēt garīgi tas ir iespējams. Te tiek uzsvērt, ka maz ir tādu filozofu kā personību, kāds bija Akvīnas Toms, kurš vēlāk tika pasludināts arī par svēto. Tāpēc likās interesanti izpētīt tieši viņa biogrāfiju, filozofijas uzskatus un lomu katoļu baznīcā.
Svētais Akvīnas Toms dzimis dižciltīgu cilvēku ģimenē Roka – Sekā, 1226.gadā. Dažas jūdzes uz dienvidiem no Roka - Sekas atrodas Monte Kazino klosteris, rietumzemju klosteru šūpulis. Piecu gadu vecumā Tomu nodeva šajā klosterī, kur viņš nodzīvoja līdz trīspadsmitajam dzīves gadam. Bērnībā viņu audzina benediktīniešu mūki. 1239.gadā viņu nosūtīja uz Neapoles universitāti, kurā viņš mācījās piecus gadus. Dzīvojot Neapolē, viņš iepazinās ar dominikāņiem, kuru baznīcu viņš bieži jo bieži apmeklēja.[1]
Deviņpadsmit gadu vecumā viņu uzņēma dominikāņu ordenī. Tas, ka dēls iestājās ubagotāju ordenī, bija liels pazemojums viņa vecākiem. Viņa māte Teodora devās pie dēla, lai to atrunātu no šī soļa. Priekšniecība tomēr Tomu bija aizsūtījusi uz Romu, uz svētā Sabīna klosteri. Kad sadusmotā māte sekoja dēlam uz Romu, dominikāņu ordeņa ģenerālis aizveda Tomu uz Boloņu. Teodora sūtīja ziņu savam vecākajam dēlam, kas tolaik kalpoja ķeizara armijā Toskaņā, un lūdza viņam palīdzēt sameklēt aizbēgušo brāli. Tomam atpūšoties ceļmalā pie Akvapandentes, Sjēnas tuvumā, viņu pārsteidza vecākais brālis ar pārējiem karavīriem. Tie viņu aizveda sākumā uz Roka seku un vēlāk uz Monte San Džovanni cietoksni, kur paturēja apcietinājumā viņu divus gadus. Tomu drīkstēja apciemot tikai viņa pasaulīgi noskaņotā māsa Marotta.[1]…
