Alālija ir bērna valodas (runas darbības visu formu neattīstība) traucējums, kas rodas kā sekas pēc organiska bojājuma galvas smadzeņu garozas (kreisās puslodes) runas zonās (Broka, Vernikes centri) intrauterīnā vai agrīnā bērna attīstības periodā. Pedagoģiskajā klasifikācijā alāliju dēvē par valodas sistēmas nepietiekamu attīstību (VSNA). [4;72]
Alālija ir smags valodas traucējums, ko izraisījusi galvas smadzeņu kreisās (dominējošās) puslodes runas (Brokā ,Vernikes) centru vai analizatoru nepilnīga attīstība vai to bojājums līdz tam laikam, kad bērnam sāk veidoties valoda. [1;28]
„Alālija” radies no grieķu valodas- „a”- nolieguma partikula „lalis”- lat.- runāju, runa-, kas kopumā apzīmē nespēju runāt. Atrodami arī citi alālijas apzīmējumi: „ontoģenētiskā afāzija”, „iedzimtā afāzija”, „disfāzija”, „runas attīstības aizture”, „attīstības afāzija”, „bērnu afāzija”. Foniatrs R. Koens (1888.) ieviesa terminu „alālija”, tā nosaucot nerunāšanu, kuras pamatā nav artikulācijas traucējumu.
Atsevišķi dati liecina par to, ka zēniem minēto runas traucējumu novēro divas reizes biežāk nekā meitenēm. Pirmsskolas vecumā alālija sastopama ap 1% bērniem, bet skolēniem- 0,6-0,2 %. Alālija ir 0,1 % iedzīvotāju. [4;72]
Alālijas cēloņi.
Alālijas cēloņi ir ļoti daudzveidīgi:
Nelabvēlīgi augļa attīstības nosacījumi, tā intoksikācija, dažādas infekcijas (meningīti, encefalīti), traumas, vielmaiņas traucējumi intrauterīnajā periodā;
Asinsizplūdumiņ mazuļa galvas smadzenēs, kas rodas grūtu vai ļoti ātru dzemdību laikā, jaundzimušā asfiksija;
Bērnu slimības agrīnā vecumā (1 mēn.- 3 g.) ar komplikācijām galvas smadzenēs. Alāliju var veicināt barošanās un miega traucējumi, rahīts, biežas respiratoriskās saslimšanas. Alālija ir organisks, centrālas (CNS) dabas defekts. Noteiktās galvas smadzeņu garozas daļās nervu šūnas nobriest ar novēlošanos. Tās pārtrauc savu attīstību, paliekot negatavā stadijā. Šī smadzeņu neattīstība var būt iedzimta vai agrīni iegūta (vecumā līdz 3 gadiem) kaitīgo faktoru ietekmē. [4;72]…
