7. Romāna publicēja pēc 20 gadiem no tā uzrakstīšanas brīža, jo literatūrzinātniskajai ekspertu komisijai šķita, ka Bels par daudz izsmej padomju savienību sākot ar nesvarīgām lietām līdz pat politikai un publiskajai nozākāšanai. Kopumā darbā atklājas padomju cilvēka nespējība un nesekmīga vēlēšanās iebilst visai plašajai PSRS. Tai bija savi kanoni, savas noteiktas lietas, kuras tad arī cilvēkam bija jāievēro, ja kāds centās tās pārkāpt, bilst ko nedrīkst, tika sodīts. Arī mūsdienās ir līdzīgi, tikai tas, ka parasti ir divu veidu cilvēki – tie, kas ir godīgi, dara sev un citam labu, palīdz un ievēro noteikumus uz bagātu dzīvi morāli un tad ir tie, kuri par katru cenu centīsies būt augstāk, popularizēt tikai sevi, tikai būt viņi paši, tikai viņu viedoklis ir labākais. Šādiem cilvēkiem nav iespējams iebilst. Un mūsdienās tā ir diezgan aktuāla lieta. Protams, ka ar padomju savienību viss bija nopietnāk, nedrošāk un savādāk, taču ir manāma līdzība starp 60.gadiem un mūsdienām. Mainījies ir tikai stāvoklis starp valstīm. Es neteiktu, ka padomju savienība visā visumā uz simts procentiem ir bijusi slikta un devusi tikai mīnusus cilvēkos, taču attiecībā pret literatūru tai ir liela nozīme uz kanonu ieviešanu, stingru sekošanu, lai rakstnieki neuzrakstītu neko lieku.
Romāns ļoti trāpīgi noslēdzas ar varoņa atklāsmi, kur es atradu arī spilgtu citātu:
„Man jāatmostas, jo citādi dzīvi nodzīvošu tikpat tukšu kā līdz šim un nebūs man attaisnojuma, es sabraucu tukšos vārdus, zem riteņiem pazibēju es pats, atradenis, atnests cauri gadsimtiem laika dzīslotajā plaukstā.”
Tas labi atsaucas uz mūsdienām, ka nevar sēdēt mājās un neko nedarīt ir jāpiepilda sava dzīve, lai atskatoties uz to ir prieks par to, ko esi darījis, norobežojot protams labās no sliktajām dzīves iespējām. Ja darīsim pilnīgi visu – arī tad būs kauns un dzīve būs tukša, jo būs pārpildīta un nebūs tās sīkās, pāris lietas, kas būs piepildījušas dzīvi līdz malām ar pozitīvām lietām un atmiņām.
…
