45 gadu vecuma Alfreds Nobels par sevi raksta īsu autobiogrāfiju:
“Alfrēds Nobels dzīvo nožēlojamu pusdzīvi, cilvēkmīlošam ārstam būtu vajadzējis viņu nožņaugt, kad viņš brēkdams ieradās pasaulē. Lielākie nopelni – tīri nagi un īpašība nekad nevienam nekļūt par nastu. Lielākās kļūdas – trūks ģimenes optimistiska humora un vesela kuņģa. Lielāka un vienīga prasība – netikt apglabātam dzīvam. Vislielākais grēks – nedievina Mamonu (bagātības un mantkārības dievība kristīgajā Bībelē) Nozīmīgi notikumi dzīvē – tādu nav.”
60 gadu vecumā viņš raksta atkal:
“ Tas, kurš parakstījies apakšā, dzimis 1833. gada 21. oktobrī un ieguvis zināšanas privāta apmācībā, nepabeidzot nekādu augstu skolu ; ir darbojies galvenokārt pielietojamās ķīmijas laukā , izstrādājot sprāgstvielu, kas pazīstama kā dinamīts un sprāgstgumiju ,kā arī bezdūmu pulveri, kas pazīstams kā balastīts un C89. Kopš 1884. gada ir Karaliskās Zviedru Zinātņu akadēmijas, Londonas Karaliskā institūta un Parīzes Civilinženieru biedrības loceklis. Kopš 1880. gada Ziemeļzvaigznes ordeņa bruņinieks. Piešķirta fraņču Goda leģiona oficiera pakāpe. “
No tā varam secināt, ka viņš bij vientuļnieks un izgudrotājs. Starp citiem zinātniekiem viņš pamanījās izcelties ar savu testamentu. Tajā viņš apdalīja savu ģimeni un visu savu mantību novēlēja cilvēkiem, kurus nepazina, un kuri, iespējams, nebija vel dzimuši.
Viņš apzinājās, ka ģimene sajūsmā nebūs, bet tas viņu vairāk iepriecināja nekā apbēdināja:
“ Neviens jau pēc manis nesēros. Pat tāds suns, ka Bella nenobirdinās par mani nevienu asaru. Tomēr viņa droši vien būs patiesāka no visiem, jo neokšķerēsies pēc atstata zelta. Starp citu, mīļie cilvēki būs šausmīgi vīlušies. Es jau iepriekš priecājos par visām pārgrieztajām acīm un daudzajiem lamuvārdiem , ko izraisīs ziņa, ka naudas nav.”
…
