Dati par pirmo brūvēto dzērienu nāk no Mezopotāmijas, kur cieņā bija dateļpalmu vīns. Arī senie ēģiptieši mīlēja iedzert, par ko liecina kaut vai fakts, ka tieši viņi bija tie, kas izgudroja pirmos salmiņus, lai dzertu alu, kas saturēja kviešu sēnalas. Arī viņu rakstos vietām ir minētas sociālās problēmas, kas radušās sakarā ar alkohola reibumu, tātad viņiem nebija gluži sveša atpūta iedzerot.
Līdzīgs pierādījums ir atrodams Babilonas – vienas no senākajām kultūrām, rakstos, kur uz māla plāksnēm ir aprakstītas precīzas alus pagatavošanas receptes. Babilonieši jau savā laikā prata pagatavot 20 dažādas alus šķirnes. Viņi bija arī tie, kas vienā no pirmajiem datētajiem pasaules likumiem bija iekļāvuši arī regulējošus noteikumus krogiem. Alus, kas tika ražots tajā laikā, bija ar olbaltumvielām un ogļhidrātiem bagātīgs dzēriens, to izmantoja kā vērtīgu uzturproduktu. Ir pieņēmums, ka apiņi, kas mūsdienās ir universāla alus ražošanas komponente, bija jau pazīstami babiloniešiem 9.-8. gs. p.m.ē. Eiropā apiņus sākotnēji izmantoja kā ārstniecības augus, galvenokārt garšas uzlabošanai, bet ar laiku tie kļuva par neatņemamu alus brūvēšanas sastāvdaļu.
Daudzi arheologi uzskata, ka no vīnogām raudzēti vīni ir bijuši cilvēkiem pazīstami jau vairāk kā 10 tūkstošus gadu, bet tādi dzērieni kā alus un medalus pat vēl senāk. Vēsturnieki pieņem, ka antīkās klejotāju ciltis iemācījās gatavot alu no graudiem un ūdens daudz senāk nekā pagatavot maizi. Dokumentēti pierādījumi par alkohola izstrādājumu ražošanu un patēriņu ir atrodami ķeltu, sengrieķu, vikingu, ēģiptiešu un babiloniešu rakstos. Alkohols arī ietilpa pārtikas klāstā, ko senie ēģiptieši apglabāja kopā ar aizgājēju. Visas šīs agrīnās civilizācijas audzēja miežus, pastāv pieņēmums, ka tikai alus raudzēšanas mērķim.
Kad senie grieķi un senie romieši kļuva par vienām no lielākajām pasaules civilizācijām, to dzērienu klāstā blakus vīnam parādījās dzērieni, kas tika bagātināti ar augu valsts produktiem, piemēram, skujām, pienenēm, piparmētrām un vērmelēm.
Senie romieši pielūdza vīna dievu Bakhu, senie grieķi pielūdza to pašu dievu, tikai sauca viņu par Dionīsu. Pielūgšana parasti izvērtās par milzīgu orģiju, atrodoties diezgan smagā alkohola apsēstībā. Grieķu literatūrā bieži vien tiek minēta negausīgā dzeršana un tās radītās veselības un sociālās problēmas. Ir saglabājies dokuments, kurā Cēzars uzsauc tostu savam karaspēkam pēc Rubikonas šķērsošanas, kas aizsāka Romas Pilsoņu karu. Tieši romiešu leģioni bija tie, kas ap 55. gadu p.m.ē. ienesa alu Ziemeļeiropā. Arī Vecajā Derībā tiek minētas daudzas atsauces par to, ka alkohols bija svarīga daudzu ebreju rituālu sastāvdaļa, tādēļ tika nosodīta pārmērība tā lietošanā un panākta spēcīga sociālā kontrole.
Līdz ar lauksaimniecības attīstību attīstījās raudzēšanas un destilācijas procesa tehnoloģijas, bija iespējams uzkrāt vairāk nepieciešamo izejvielu. Ap 800 gadu p.m.ē. Ķīnā un Indijā attīstījās destilēto alkoholisko dzērienu ražošana, bet līdz Eiropai šī tehnoloģija nonāca tikai 11. gs.…
