Alternatīvā pedagoģija

Reformpedagoģijas aizsākumi meklējami1889.g. Sesila Redija(Cecil Reddie, 1858-1932) atvērtajā Ebetsholmas ( Abbotsholme) skolā Anglijā. Par reformpedagoģijas teorētisko pamatotāju uzskata Džonu Djūiju, kas 1896. g.atvēra Laboratorijas skolu Čikāgā. Katra no reformskolām kalpoja kā piemērs ,centrs, no kura tālāk attīstījās tādas pašas vai līdzīgas pedagoģijas idejas. Pedagoģiskajā literatūrā jēdzienam „reformpedagoģija” kā sinonīmus lieto „alternatīvā izglītība”, „jaunā skola”, „reformskola”, „progresīvā kustība izglītībā”.[4;76,77]
Viens no ievērojamākajiem alternatīvās pedagoģijas pārstāvjiem ir vācu filozofs, antroposofijas pamatlicējs, Valdorfpedagoģijas teorētiķis un arī praktiķis Rūdolfs Šteiners (1861-1925). R. Šteiners pievērsās cilvēka domāšanas, jūtu un gribas novērošanai un izpētei. Izglītības metodoloģiskais pamats Valdorfskolā ir antroposofiskā filozofija. Bērnus audzina harmonijā ar apkārtējo pasauli, akcentējot vispārcilvēciskās vērtības.[7;240,241,243]
Pirmā itāliete, kas ieguvusi medicīnas doktora zinātnisko grādu bija Marija Montesori(1870-1952). M.Montesori ir „brīvās audzināšanas” idejas paudēja.…