Viens no svešārdiem, kuru mēs esam ieraduši ikdienā lietot diezgan viennozīmīgi ir vārds ``altruisms``. Parasti tam tiek piešķirta nozīme ``nesavtīgs, pašaizliedzīgs``. Šajā esejā, jeb precīzāk izsakoties, literatūras apskatā ar pārdomu elementiem, mēģināšu paskaidrot, kādēļ no mana viedokļa šāda izpratne ir vienpusīga un arī virspusēja.
Vispirms aplūkosim dažas definīcijas:
Altruisms - nesavtīga gādība par citiem, gatavība uzupurēties citu labā. Altruisma pretstats - egoisms.(4.)
Altruisms - personības vērtību orientācijas sistēma, kurā centrālais motīvs un tikumiskās novērtēšanas kritērijs ir cita cilvēka vai sociālās kopības intereses. Terminu ieviesa franču filosofs O.Konts kā pretstatu egoisma jēdzienam. Altruisma centrālā ideja - nesavtīguma ideja kā nepragmatiski orientētas darbības, kuru realizē citu cilvēku interesēs un, kura neprasa reālu atlīdzību. Altruisms var kļūt par apzinātu vērtību orientācijas sistēmu, kas nosaka personības kopējo darbību, tad tas kļūst par personības dzīves jēgu. Altruisma absolutizācija ir tikpat kļūdaina kā tā nenovērtēšana. Altruistiskas uzvedības reāla nozīme personības dzīvē tiek noteikta ar to vērtību raksturu, uz kurām pamatojas šīs personas savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem. Altruisms var izpausties kā humānisma sociāli - psiholoģiska izpausme, vai arī kā cilvēka ikdienas saskarsmes un darbības izpausme. Altruisma izpausmes mehānisms var izrādīties situatīva altruistiska ievirze, kura aktualizējas konkrētās bīstamās situācijās (piemēram bērna glābšana, riskējot ar savu dzīvību).
Freida koncepcijā altruisma izpausmes tiek izskatītas kā subjekta neirotiskas vajadzības , lai vājinātu savu vainas apziņu vai arī lai kompensētu savu pirmējo egoismu, kuru nākas izspiest no apziņas.(5.)
…