Alūksnes Fītinghofu celtā Jaunā pils
Grāfs Mihails Voroncovs 1754.gadā pārdod Alūksni Oto Hermanim fon Fītinghofam – bagātajam patricietim, kas savulaik tika dēvēts par Vidzemes pusķēniņu. Alūksnes Jaunā pils celta 1859. – 1863. gadā Burharda fon Fitinghofa dēla, kambarkunga un Vidzemes landrāta Aleksandra Jozefa fon Fitinghofa laikā, kad vēl pastāvēja 18. gs. pēdējā desmitgadē celtā koka pils. (LPSR Kultūras pieminekļu restaurēšanas - projektēšanas kantoris 1982, Bankovskis 1987, Zarāns 2006)
Pils ir izcils neogotikas paraugs Latvijā. Tās būvmākslā gotikas formas interpretētas ar augstu meistarību un profesionalitāti. Zilgalvis J. vairākkārt savos rakstos ir skaidrojis iespējamo pils būvmaistaru un, vadoties pēc Alūksnes pils arhitektūras salīdzinājuma ar Mazās ģildes ēku Rīgā (1864. - 1866.) un Uhlu pili Igaunijā netālu no Pērnavas, apgalvo, ka pils galvenais arhitekts ir Johans Daniels Felsko (1813-1902), kas bija Rīgas galvenais arhitekts. Viņa radošais rokraksts radīja pils specifisko rustojumu, ornamentālos motīvus, ar profesionālo vieglumu kārtoto apjomu uzbūvi. Būvdarbu vadītājs bija būvmeistars no Prūsijas Pauls Benjamins Polnaus. Alūksnes baznīcas grāmatās 1862. gadā pieminēts arī būvmeistars Roberts Millers, tiek pieļauta iespēja, ka arī viņš varēja būt celtniecības darbu vadītājs. (Zilgalvis 2000, Dzene 2003)
Alūksnes pilij siluetā izteiksmīgākā un mākslinieciski izstrādāta fasāde ir Ziemeļu daļā, ar skatu uz Alūksnes ezeru (Sk. 1. att.). Pārējām fasādēm ir pakārtota nozīme. Lielais tornis ir kā ieaudzis fasādes apjomā. Fasādes vidū atrodas poligonāls izvirzījums, kas informē par svinību zāles atrašanās vietu. Viena no ieejām ir iedziļināta un virs tās izveidots balkons, bet otra ieeja atrodas tieši torņa daļā (Ieejām nav neogotikas pilīm raksturīgais ieejas lievenis un tās atrodas malās, nevis vidū, kā tradicionāli bija pieņemts). Telpas grupējas abpus zālei. (Zilgalvis 1999)
Pils arhitektoniskās idejas pamatā ir Tjūdoru gotikas arhitektūra Lielbritānijā (1350 – 1530). J. Zilgavis raksta, ka pils „maz līdzinās skarbajām cietokšņa tipa viduslaiku ēkām. 19.gs. otrās puses estētika prasīja savu pieeju pagātnes formu interpretācijā, līdz ar to raksturīgais drūmais cietoksnis pārvērtās gleznieciskā apjomu spēlē ar mazliet nervozu, augšup virzītu siluetu, ar mainīgām ailu un to apvijušo dzegu formām, logu dažādo ritmu un grupējumu, smalku, pat trauslu ornamentālo dekoru”. Tās apjoma telpiskajā kompozīcijā izpaužas vairāki jauni, atšķirīgi meklējumi. (Zilgalvis 1999)…
