Amandas Aizpurietes dzejai nepiemīt nedz Elsberga brīžiem griezīgā groteska, nedz Godiņa agresīvā skepse, nedz Melgalva spēlēttieksme; šajā dzejā vispār grūti ieraudzīt kaut ko tādu, kas spētu pievērst uzmanību jau no pirmā acu uzmetiena, nemaz nerunājot par to, ka viņa, līdzīgi citiem savas paaudzes dzejdariern, tiektos šokēt lasītāju vai izsist viņu no līdzsvara rutīnas. Nav arī aforistiski precīzu rindu, nav abstrakciju, nav skatījuma plašos mērogos, nav spriedumu par pasauli visriņķī. Visa Aizpurietes poētika sakņojas smalkos mājienos, niansēs, aizplīvurotos izteikumos, klusinātās metaforās. Vienīgais, kas viņu interesē, - tā ir pasaule sevī. Un šī pasaule patiesi ir ievērības vērta - tajā noris mūžīga maigā apokalipse, nemitīga balansēšana bezdibeņa malā Taču nav arī pārmēru sakāpinātu emociju vai vaimanu eksistenciālā izmisuma garā - teksts ir vienmērīgi plūstošs un rāmi mirguļojošs; tās ir situācijas, kas atrodas kaut kur netveramajā joslā starp pilnīgu miera stāvokli un tikko samanāmu kustību, kad laiks uz mirkli it kā sastindzis un radies brīdis vārdiem. [1]
Aizpurietes dzejā būtībā ir tikai trīs orientieri: "es", dzeja un mīlestība. Tie ir cieši saistīti un cits bez cita grītti iedomājami; no svara ir ne tik daudz paši šie jēdzieni, cik attiecības starp tiem. Viss pārējais vai nu pakļauts šiem jēdzieniem, vai tiek uzlūkots kā traucēklis ceļā uz tiem. Gandrīz visi Aizpurietes dzejoļi sarakstīti pirmajā personā (arī viņa pati apgalvo: "Atkal pantiņi sākas / ar Es un Man"). Varbūt vienīgi vēl Leona Brieža dzejā sastopama tik absolūta koncentrācija uz "es", tomēr Briedis labprātāk mīt mazliet atsvešināti intelektualizētā telpā, turpretī Aizpuriete dzīvo tepat šaisaulē, vidē, kas pārpilna ar viegli atpazīstamiem un ikdienišķiem priekšmetiem. Aizpurietes "es" negribētos nodēvēt atbaidošajā vārdā par "lirisko varoni". …
