GRĀMATĀ ATTĒLOTO PROBLĒMU ANALĪZE
Andra Neiburga caur saviem stāstiem pieminējusi, apskatījusi ārkārtīgi daudzas problēmas, gan tādas, kas iesniedzas viena cilvēka dvēseles dzīlēs un tumšajos kaktos, gan vispārīgas, visu cilvēci skarošas, kas atstājušas sāpīgas brūces kā pagātnē, tā arī tagadnē un līdz ar to arī nākotnē, ja neko nemainīsim. Apskatīšu sīkāk dažas, manuprāt, uz šo brīdi aktuālākās, kurām visai sabiedrībai kopumā būtu jāsāk pievērst uzmanību, jātiecas uz pastāvošā nomaiņu, nojaukšanu līdz pašiem pamatiem, tā vietā liekot jaunus stūrakmeņus kam augstākam vai arī dziļākam.
Pasaulē ir ap astoņiem miljardiem cilvēku. To skaits pieaug. Globāli mēs visi atgādinām vienlaidu populāciju, taču katrs cilvēks, būtne ir individuāla. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, tehnoloģiju laikmetā. Vēl dažas desmitgades atpakaļ, PSRS komunistiskais režīms cilvēku uzskatīja par darba darītāju, neko vairāk. Šis moto un to pavadošais totalitārisms ar Staļinu priekšgalā, starpvalstu attiecības un cilvēkus postošie blakusefekti, piemēram, 2. Pasaules karš, deportācijas, holokausts, radīja pietiekoši lielu, prātam neaptveramu murgu, kurš tika izbeigts. Tā bija zaļā gaisma, lai cilvēkos ieplūstu humānisms, mīlestība, saudzīgums pret apkārtējo, brīvība, spēja novērtēt dzīvi. Tā bija kā jauna, neaprakstīta lappuse, ko pats Dievs piešķīris, lai varētu sākt visu no sākuma. Kopš PSRS sabrukšanas pagājuši 26 gadi. Šis tas mainījies. Ir notikusi milzīga augšupeja zinātnē, daudzu valstu labklājības līmenis ir krietni audzis. Bet kas noticis ar cilvēkiem? Neraugoties un progresu, nebūšu stipri kļūdījusies, apgalvojot, ka neviens nav laimīgs. Iemesli tam ir daudzi un dažādi katra dzīvē.
Globālā mērogā esošā iekārta rada paaudzi, kas pielīdzināma robotiem. Cik zināms, robotiem nav jūtu. Tie nevar būt ne laimīgi, ne nelaimīgi. Tajos ieprogrammē, kas tiem jādara, un tie to dara, iestatīto “rāmju” ietvaros, līdz kļūst nelietojami. Tad tos pārstrādā un rada jaunus funkcionēt spējīgus mehānismus. Sistēma šādu pieeju piemērojusi arī cilvēkam. Viss būtu labi, ja vien cilvēks nebūtu spējīgs just, mīlēt. Cilvēks tiek paverdzināts kā mašīna, līdz tiek salauzts. Problēma ir tajā, ka cilvēku nevar vienkārši utilizēt, pārtaisīt, arī izmest īsti ne. Tāds sagrauts viņš rada tālāk nākamo, nu jau ar firmas zīmi “Nelaimīgs”, paaudzi, kuriem nav pat nojausma par laimi.
…
