Andrea Mantenja ( Mantegna 1431 – 1506) dzimis Itālijā, netālu no Padovas. Pilsētā aizsākās ievērojamā Ziemeļitālijas gleznotāja radošās darbības sākumposms. Tolaik tur darbojās liela glezniecības darbnīca, kuru vadīja Frančesko Skvarčone, kāds antīku lietu krājējs un Grieķijas apceļotājs, kurš kļuva par Manteņas skolotāju.
Viņš un Padovas universitātes aprindas, kas bija pazīstamas kā antīkās kultūras cienītājas, attīsta Manteņā gluži fanātisku mīlestību uz seno pasauli. Darbnīcā Manteņa guva savas sākotnējās profesionālās iemaņas.
Kvatročento g;eznotāji labprāt gleznoja bībeliskus sižetus sava laika tērpos un apkārtnē. Manteņa šos sižetus pārceļ Romas senatnē.
Jāpiebilst, ka Manteņa bija daudzpusīgs mākslinieks – gleznotājs, mākslas teorētiķis un arheologs, kā arī griezējs, labs antīkās kultūras pazinējs. Vēlāk viņa mākslinieciskās personības veidošanās procesā liela loma bija Florences mākslas skolai, it īpaši tās meklējumiem lineārās perspektīvas jomā. Manteņa bija heroiskā principa tālāk izkopējs mākslā. Viņa mākslinieciskais rokraksts ir stingrs un vīrišķīgs. Savus personāžus viņš izvietoja neparastos rakursos, tiecās raudzīties uz tēloto no pazemināta redzes punkta un centās rast tēlojumam iluzoru risinājumu. Mākslinieka īpatnība bija aizraušanās ar antīko mantojumu. Manteņa arvien centās vēsturiski precīzi atdzīvināt antīkās pasaules notikumus. Viņš darbojās monumentālajā glezniecībā un stājglezniecībā.
Kā jau minēju, Andrea Manteņa mācījies pie Skvarčones, tomēr vairāk mantojis no Paulo Učello, Filipo Lipi, Jakopo Bellīni un sevišķi no Donatello, kuri tai laikā strādāja Padovā. Manteņa jau agri izvirzījās par vienu no vislielākiem itāliešu māksliniekiem.
No 1448 – 1457. g. top Manteņas pirmais ievērojamais darbs – Padujas Eremītu klostera baznīcas kapelai gleznotais fresku cikls.…