Anna Rancāne ir dēvēta par mūsdienu Latgales labāko liriķi. Viņa ir dzimusi 1959. gada 12. jūnijā Ludzas rajona Miglenieku pagasta Liuzinīkos. „Bērnību pavadīju laukos toreizējā Ludzas rajonā, bet tagad jau Rēzeknes rajona Miglinieku pagastā. Klusā vietā, vientulīgi, skaisti, kopā ar dabu, ganīju govis. Uz ballēm nestaigāju, jo līdz sarīkojuma vietai bija jāiet 7 kilometri” – stāsta dzejniece. „Mācījos mazā lauku skoliņā – Liuzinīku pamatskolā, tajā bija tikai četras klases, katrā klasē pa seši bērni. Un pēc tam pārgāju uz slaveno Nautrēnu vidusskolu. Skaisto un slaveno. Skolas gados biju karotāja par taisnību. Mācījos tādā aktīvā klasē.”
Anna Rancāne Liuzinīku pamatskolā mācījusies no 1966. līdz 1970.gadam, Nautrēnu vidusskolā no 1970. līdz 1977.gadam. Augstāko izglītību ieguvusi LVU Ekonomikas fakultātē (1977 – 1982) un Maskavas Gorkija Literatūras institūtā (1983 – 1988). Strādājusi Rīgā par programmētāju informācijas un skaitļošanas centrā (1982 – 1984, 1985 – 1986), par ekonomisti Rīgas TEC – 1 (1984 – 1985), par izdevniecības „Liesma” redaktori (1986 – 1989).
1989. gadā pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī un strādāja Daugavpils teātrī par literārās daļas vadītāju, vēlāk par avīzes „Latgales Laiks” galveno redaktori. Kopš 2000. gada dzīvo Rēzeknē un strādā laikraksta „Diena” Rēzeknes birojā.
Viņas pirmā publikācija ir dzejolis „Ko dziedāja bāra bērni” (Ludzas rajona laikraksts, 1975). daudzi Annas Rancānes dzejoļi ir publicēti žurnālā „Karogs”, laikrakstā „Literatūra un Māksla” u.c. Dzejoļa tapšanai Rancāne inspirējas no dabas, cilvēkiem un mūzikas. Dzejniecei savu dzeju ir grūti raksturot. „Dzejā es esmu mēģinājusi radīt harmoniju, bet man tomēr liekas, ka mana dzeja ir pārāk disharmoniska. Citi saka, ka skumja, bet ko nozīmē skumjas?...” Dzejniece raksta pati sev, un auditorija pati atrodas. „Paldies Dievam, neviena grāmata nav bijusi neizpirkta,” – saka Anna Rancāne.
Anna sevi raksturo: „ Pirmām kārtām izjūtu sevi kā latgalieti, kā cilvēku, kas nu jau vairāk kā pusmūžu, šķiet, nodzīvojusi, meklējusi divas lietas: mājas un Dievu, varētu teikt – harmoniju, pat varbūt ideālu, bet, kas visu laiku ir tālu no tā. Tad ir nepārtraukti tāda tiekšanās radīt harmoniju ap sevi, bet tajā pašā laikā tas gandrīz ir neiespējami.” Vispār esot „riktīgs” Dvīnis, divējas dabas.
Rancānes dzīves moto ir teiciens „Orait et labora”, kas nozīmē „Lūdzies un strādā”. Dzejniece cenšas dzīvot tā, kā māca tautasdziesma: „Liku bēdu zem akmeņa / Pāri gāju dziedādama”. Nākotnē viņa sapņo dzīvot laukos un pārtikt no literatūras, bet, ja tas nebūs iespējams, tad strādāt, audzināt bērnus un rakstīt.
Annas Rancānes dzejoļu vārdi ir izmantoti dažu izpildītāju mūzikā, piemēram, „Aizlūgums” – grupa „Tranzīts”, „Nenāciet man klāt rudenī” – Laima Vaikule, „Skaidra volūda” – izpildītāja nav, bet mūziku ir sarakstījis E. Karūdznieks.…
