Annužas raksturojums un analīze

Annuža pati par savu dzīves gājumu: "Tolaiku, kad es vēl dzīvoju savā dzimtenē un biju jauna, uzturējās mūsu muižā pie kungiem it kā audzēknes kārtā kāda viņu atstatāka radiniece, lielkungu meitene - bāra bērns, vārdā Elvīra. ... Dzīves vieta man bij jāpārmaina, jo dzimtenē palikt vairs nevarēju, bet vajadzēja iet brālim līdz uz poļu pusi. Tur iedevos laulības dzīvē, bet tā bij īsa un pilna krusta un bēdu: nāve nolaupīja bērnus un laulātu draugu. Brālis, pie kura tad atkal uzturējos, aizgāja pēc kādiem gadiem tāļāk uz citu dzīves vietu, un es saderēju muižā pie kungiem par kalponi. Pagāja atkal dažs gads, kur nepiedzīvoju nekā ievērojama, līdz nāca kāds atgadījums, kurš iesāka apkraut manu apziņu ar grūtām atbildības nastām līdz pašam mūža vakaram. Kādreiz atnāca kāda sveša kungu ģimene un nometās mūsu muižā uz dzīvi: paši divi ar mazu bērniņu. No saimes cilvēkiem bij līdz tik bērna zīdītāja un viena rokas meita. ... Pa tam uznāca lieli kara laiki, lūk, mācītāj, tie, kuros mūsējie gribējuši atņemt turkiem svēto zemi, - tie, kurus sauca laikam par Krimas kara laikiem un kuros rādījās zīmes pie debesīm: astes zvaigzne, kāvi un lieli sarkanumi kā asinis, tā, ka nakti bij pavisam bail iet ārā. ... Es viņas, tās svešās lielmātes, nebiju redzējusi vēl nekad tuvumā, līdz kādreiz izdevās satikties pagalmā. Jau tūliņ man bij brīnums, kādēļ viņa skatās manī tik cieti, tāpat man pašai arī izlikās viņas sejs it kā redzēts, kā mīļš un pazīstams.
…