Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis) dzimis Rīgā 1901.gada 27.oktobrī drēbnieka ģimenē. Čaks izmantojis pseidonīmus Andrejs Pelēda un Čimboraso, vienu darbu viņš laida klajā ar M.Grīnfeldes vārdu.
1908.–1911.g. viņš mācījās Stabuša proģimnāzijā, 1911.–1918.g. – Aleksandra ģimnāzijā, kas Pirmā pasaules kara sākumā tika evakuēta uz Krieviju, uz kurieni devās arī Čaks. 1918.gadā Čaks iestājās Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē. Tajā laikā viņā modās interese par literatūru, viņš apmeklēja literāros vakarus un disputus. 1919.gadā Čaks tika mobilizēts Sarkanajā Armijā un kļuva par sanitārvilciena apkalpes locekli, ar kuru izbraukāja Krievijas Eiropas daļu, Sibīriju un Turkestānu, kā arī trīs reizes piedalījās kaujās dažādos frontes sektoros. 1919./1920.g. ziemā viņš strādāja Penzas slimnīcā un kara hospitālī par asistentu, 1920.gada novembrī iestājās Krievijas Komunistiskajā partijā un tika nosūtīts mācīties uz guberņas Padomju un partijas skolu. (Vēlāk, atgriezies Latvijā, viņš komunistu aprindās neiesaistījās.) 1921.–1922.g. Čaks bija Saranskas laikraksta “Коммунистический путь” redaktors un vienlaicīgi arī Saranskas partijas komitejas propagandas nodaļas vadītājs. 1921.gada februārī viņam Maskavā izdevās satikties ar vienu no viņa mīļākajiem dzejniekiem – V.Majakovski.
1922.gada jūnijā Čaks atgriezās Latvijā. Rudenī viņš iestājās Latvijas Jaunatnes savienības vidusskolā, tad pārgāja uz 2.valsts vidusskolu, ko pabeidza 1924.gadā. Tajā pašā gadā viņš atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē, kur studēja psihiatriju. 1926.gadā viņš pārgāja uz Filoloģijas-filozofijas fakultātes baltu filoloģijas nodaļu, taču, nepabeidzis augstskolu, sāka strādāt par skolotāju Drabešu bērnu namā un sešklasīgajā pamatskolā. Turklāt viņš arvien aktīvāk pievērsās žurnālistikai. Presē parādījās Čaka dzejoļi (pirmais latviešu valodā publicētais dzejolis Sapņi laikrakstā “Latvijas Kareivis” 1925.gadā), teātru recenzijas un apraksti. 1927.gadā Čaks nodibināja izdevniecību “Seši”, kur izdeva dzejas žurnālu.
A.Čaks apdzejoja pilsētu un tās dzīvi. Neparasti spilgtie un tēlainie dzejoļi iemūžinājuši Rīgu un tās iedzīvotājus. Pirmo dzejoli viņš sacerēja 16 gadu vecumā (1917.g.) krieviski – Boccтань, о Латвия святая - (Jel celies, Latvija, Tu svētā!). Pirmais latviešu valodā publicētais dzejolis “Sapņi” laikrakstā “Latvijas Kareivis” 1925.gadā.
Dzejā tiešos vārdos figurē arī erotiski motīvi (kas tajā laikā bija visai pārdroši). Vēl viena nozīmīga tēma dzejnieka daiļradē ir latviešu strēlnieki, dzejojums ”Mūžības skartie” ir viens no viņa izcilākajiem darbiem.
Prozā Čaks akcentēja dzīvās un nedzīvās pasaules vienotību un veselumu, tai ir raksturīgs notikumu deficīts, maz izteikts sižets, tās īpatnības veidojis lirisks, subjektīvs pasaules skatījums.
Čaks rakstīja arī prozas darbus - lugas, recenzijas, literatūrzinātniskas apceres, kinoportretējumus, rakstus par saimnieciskiem jautājumiem, kā arī stāstus un tēlojumus.
Miris 1950.gada 8.februārī
…
