“Laimīgie”
No vienas puses, romāna nosaukumā “Laimīgie” jaušama pasmaga ironija, jo kā gan laimīgs var būt cilvēks, atrauts no savām mājām un saviem piederīgajiem, no otras puses, tā tomēr ir traģikomiska patiesība – bēgļiem Eslingenes dīpīšu nometnē patiešām klājās daudzkārt labāk nekā tautiešiem citviet, tostarp okupētajā dzimtenē. Jo nometnē kusāja dzīve, rosība, par bēgļiem rūpējās UNRRA un IRO, visi bija paēduši un apģērbušies, uz darbu iet nevajadzēja, laiku varēja aizpildīt ar piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē, teātrī, korī, laika pietika arī tenkām, intrigām un mīlas dēkām. Vairākkārt Kandavs romānā uzsver: “Laimīgie Eslingenes latvieši!” Bet visprecīzāk autors sava romāna nosaukuma pamatojumu atklāj Kandava pārdomās un ekspresīvajā uzrunā galda kaimiņienei pēc literātu vakara Eslingenē organizētajā svētku mielastā latviešu kafejnīcā “Lido”:
“Kandavs saklausīja īstu omulību, apaļu, dūcošu, apmierinātu, vienmērīgu. Latvieši mīlēja ilgi kavēties pie pilniem galdiem, kaut arī ēst nevienam vairs negribējās. Kandavs klausījās: cik šī sapulce rūca gandarīta, priecīga, laimīga, droša apziņā, ka nekas ļauns tai nevar notikt, ka nekas nevar pārtraukt omulības straumi! Cik pasaulē vēl bija latviešu, kas drīkstēja tā sapulcēties un justies labi?”
Un:
““Mēs dzīvojam tikai sev. Mums nav jāstrādā, Mums nav raižu par rītdienu. Mēs esam laimīgāki arī par vāciešiem, frančiem, itāļiem, laimīgāki par visiem eiropiešiem. Pār Eiropu biezē ļaunas nojautas, bet mūs tās neskar. Mēs varam aizbraukt. Mēs varam emigrēt! Groziet kā gribat, mēs esam un paliekam – laimīgie!””
…