Trimdas literatūra ir radusies, mūsu rakstniekiem atrodoties emigrācijā svešās zemēs. Aizbraucot tur, rakstniekiem negāja viegli, viņi zaudēja pamatu, jo dzimtenē bija palikuši radi, draugi, mājas un visa līdzšinējā dzīve.
Svešumā bija jāpelna iztika, lai varētu izdzīvot. Tāpēc rakstniekiem bija jāstrādā arī fizisks darbs, taču savas dotības un talantu viņi brīvajā laikā veltīja literatūras radīšanai.
Kad emigrējušo rakstnieku dzīve bija nostabilizējusies, viņi rakstīja ar pilnu atdevi.
Un tā aiz robežām krājās grāmatas, romāni, noveles, stāsti, taču mums tie nebija pieejami. Tikai ar Latvijas neatkarības atgūšanu, mēs ieguvām brīnišķīgu papildinājumu – trimdas rakstnieku darbus. Spilgtākie trimdas rakstnieki ir Andrejs Eglītis, Mārtiņš Zīverts, Veronika Strēlerte, Ilona Leimane, kā arī Anšlavs Eglītis.
“Anšlavs Eglītis – rakstnieks, dzejnieks, mākslinieks, viena no latviešu literatūras kolorītākajām un erudītākajām personībām, kuras mūžs pārlauzts divās daļās: vienā palika studijas, dzimtene, pirmās grāmatas un neredzēti pēkšņs talanta uzliesmojums, otrā – gari, gari gadi un milzum daudz sarakstītu grāmatu, no kurām dzimtenē, tikai sākot ar 1990. gadu, maza daļiņa vien iepazīta,” saka Viktors Hausmanis.
Uzsākt literāro darbību Anšlavu Eglīti mudinājusi slimība tuberkuloze, ar ko viņš saslima jaunībā. Līdz tam viņš mācījās par gleznotāju, bet reiz, būdams slims un nevarēdams gleznot, viņš meklējis kādu līdzīgu nodarbi garam, lai nebūtu jāpavada laiks dīkā, un sācis šo to rakstīt.
A.Eglītis nāk no ģimenes, kur ar rakstīšanu nodarbojas profesionāli. Pirmo darbu, dzeju “Brīvā Zemē” iespieda Edvarts Virza. Viņš bija ģimenes draugs un gribēja sagādāt prieku, bez tam viņam tas likās brangs joks.
Otru darbu, prozas gabalu, A.Eglītis iesniedzis Skalbem, kurš mēģinājis jauno rakstnieku atrunāt no šīs nodarbes.
Taču A.Eglītis nepadevās un kā pats izteicās: “Mēdz teikt, ka apetīte rodoties ar ēšanu. Tā pamazām sāku rakstīt vēl un vēl.”
…
