Atzītas, noliegtas, apbrīnotas un apkarotas vai apšaubītas grieķu un romiešu idejas pastāv ar savu pievēršanos cilvēkizziņai, ar labā, taisnīguma un citu vērtību meklējumiem, ar praktisko dzīves filosofiju, kurai Aristotelis devis ētikas apzīmējumu.
Antīkā ētika ir dzīva un neaizspriedumaina domas kustība, kurā jaušama paļāvība uz cilvēka individuālās pilnveides iespējām.
Pirmssokratiķu ētiskie priekšstati
Tos priekšstatus, kas radušies pirms Sokrata un kuros izteiktas atziņas par morāli un tikumiem, pieņemts saukt par pirmssokratisko ētiku.
Natūralfilosofijā, kurā lielā mērā jūtama mītu kosmogonijas tematika, atsevišķu aforismu veidā izteikta arī dzīves gudrība. Pievēršanās ētikai ir samērā epizodiska un nejauša,- cik ļauj spriest saglabājušies teksti - kaut gan jāatzīst, ka nejauši izteikumi vēl nenozīmē nejaušus uzskatus.
Sakārtotajā Kosmosā grieķi meklē un rod patvērumu. Dievu dusmu haosu un kaprīzes aizstāj noteikta kārtība, kura jāpārzina, lai, dzīvojot ar to saskaņā, iegūtu augstāka mērķa, labuma, jēgas piepildījumu - saprātīgu mēru, mieru, gudrību. Grieķu Kosmosam ir arī ētisks raksturs.
Šāds sakārtots Kosmoss ir paraugs cilvēka dzīvei. Vienotas kosmiskās kārtības klātbūtne, nosvērta, pašpārliecināta saskaņa lielā mērā ir jūtama arī sengrieķu ētiskajos priekšstatos.
Šos priekšstatus raksturojot, bieži ir pieņemts sākt ar septiņu gudro izteikumiem, kuri iekalti Apollona tempļa frontonā Delfos. Tie satur aforistiskus padomus, kā dzīvot, un tos, kā apgalvo Lāertas Diogens, ir izteikuši sengrieķu domātāji: joniešu filosofs Talēss, likumdevējs un valstsvīrs Solons, dzejnieks Kilons, valstsvīrs Pitaks no Mitilēnām, Korintas likumdevējs un tirāns Periandrs, Priēnes gudrais Biants, dzejnieks Kleobūls no Rodas.
Svarīgi, ka izteikumos iezīmējas sengrieķu ētiskās domas vadlīnijas, kas virza uz sevis apzināšanos un izzināšanu, saprātīgu pašierobežošanos un mērenību, kā arī uz taisnīgumu valsts lietās, uz vīrišķību, gudrību u. c. tikumiem.
Gudrība, prāts, ne spēks un vara ir tikumu nosacījums. Sophrosynē, šis sengrieķu ideāls, iegūstams ar prāta pārsvaru pār kaislībām.
Par pirmssokratiķi uzskatāms arī Hērakleits (520-460), kura pasaules redzējumam piemīt sava iekšējā vienība un veselums. Viņa Logoss ir gudrība, kura pielīdzināma kārtībai, ugunij, Kosmosam. Logoss ir mūžīgs pasaules princips, kas nozīmē to pašu, ko mērs, saprātīgums.
Vienlaikus tiek atzīta iespēja no Logosa novirzīties: gan ikdienišķos priekšstatos, gan jutekliskās baudās un vajadzībās.
Hērakleita tekstos iezīmētas cilvēka dvēseles divas daļas – jutekliskums (mitrā daļa) un prāts (sausā daļa). Cilvēks ir spēka un vājuma vienība.
Dēmokrita (dz. ap 460. g. pr. Kr.) tekstu fragmenti par tikumību atklāj priekšstatu par cilvēku – mikrokosmosu, kurā ir 3 daļas: prāts, griba, jūtas. Prāts pārvalda, griba (sirds) reizē valda un pakļaujas, bet jūtas (iekāre, tieksmes) pašas valdīt nespēj, tās var tikai pakļauties. Gudrā dvēseles stāvoklis ir kaislību neaptumšots miers euthymia –dvēseles līdzsvars un labklājība.
Pītagoriešu mācība virzīta uz labo – uz saskaņu, kura ir iespējama, ja izvairās no savtīguma, skaudības un virzās uz taisnīgumu, ko ģeometriski izsaka kvadrāts.
Sokrats (470./469. – 400./399.g. pr. Kr.)
Pats neuzrakstījis ne rindu, Sokrats palicis gudrības un patiesuma simbols Eiropas kultūrā.
Vērtējot Sokratu, minami 3 ētiskie aspekti: Sokrata personība, domāšanas metodes ētiskums, tiešā ētiskā problemātika viņa uzskatu saturā.
Sokrata personībā Eiropas kultūrcilvēks ne reizi vien mēģinājis rast sev ideālu, paraugu
tam, kā uzskati saskaņojami ar dzīvojamo dzīvi.
Sokrata dzīve liecina par neparasti apdāvināta, filosofiski domājoša cilvēka dramatiskajām
attiecībām ar ikdienu.
Sokrata analītiskais prāts meklē tikuma un cilvēka būtību. Prāta lielums atklājas Sokrata metodē, kura virzīta uz patiesības iegūšanu. “ Es zinu tikai to, ka es nezinu neko”,- tā ir Sokrata metodes būtiska sastāvdaļa.
Apzinātā neziņas pozīcija izsaka: vēstījumu par iesaistīšanos patiesības piedzīvojumā, patiesības saistību uzņemšanos, pašiedrošinājumu pastāvīgam ceļam uz patiesību (metodei).
Sokrata formula ievada jaunu laikmetu izziņas vēsturē – bez autoritātēm, uz prātu balstītu. No racionālā izziņas principa izriet antropoloģija un ētika.
Sokrata ētiskie uzskati ietver sevī cilvēka iespēju meklējumus.
Sokrata ētiskajos uzskatos saskatāma zināma tradicionalitāte. Jauns ir racionālais konteksts un pamatojums: tas, kas ir saprātīgs, ko par tādu Sokrata dialektika atzīst, ir ētisks.
Sokrata racionālisms neuzkrītoši piedāvā ideālu – brīvu, krietnu cilvēku, kura nosacījums ir gudrība – sevis un dzīves pazīšana, prasme atšķirt vērtīgo no nevērtīgā un dzīvot jēgpilnu dzīvi.
Pēcsokratiķi
…
