Ar apzīmējumu antīkā filozofija mūsdienās saprot filozofu mācības, kas veidojušās Senajā Grieķijā un sengrieķu kultūras vidē, kā arī senajā Romā antīkās kultūras ietvaros.
Antīkās filozofijas sacerējumi gan tematikas ziņā, gan arī iztirzāto problēmu ziņā nav šķirami no antīkās literatūras un mitoloģijas, no vēstures un dabaszinātnes – plašākā nozīmē – no sabiedrības saimnieciskās un sabiedriskās dzīves, kā arī no dzīvesveida kopumā.
Darbā es aplūkošu antīko filozofiju, tās posmus, iezīmes, meklējumus un domāšanu. Šajā sakarā tiks apskatīta arī Milētas skola un viens no antīkajiem filozofiem – Platons.
Tiks izmantoti vairāki literatūras avoti, kas sniegs plašu ieskatu par šo tematu.
Darba mērķis ir izprast antīko filozofiju kopumā un iepazīties ar vienu no tās filozofiem – šajā gadījumā ar Platonu, kurš manuprāt ļoti labi raksturo šo filozofijas periodu un filozofiju kopumā.
Sengrieķu filozofija laika gaitā izaug no mīta pasaules, veidojoties jaunām, nebijušām domāšanas un pasaules izzināšanas formām. Filozofijā iezīmejas tendence patiesībai tuvoties īpašā veidā - tā vēlas pasauli skaidrot , meklējot skaidrojumam pamatojumu. Tā cenšas pārliecināt, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un sledzienus. Tā ir pasaules apguve, balstoties uz loģisku un jēdzienisku domāšanu.
Grieķu filozofija nerodas pēkšņi. Jau Homēra eposā un Hēsioda “ Teogonijā “ – vēstījumā par dievu ģenēzi – vērojams grieķu pasaules skatījums, kurā sakņojas arī topošā filozofija. Ceļu no mīta uz “ logosu ” iezīmē Homēra salīdzinājumi, liecinot par subjekta un objekta attiecību veidošanos. Eposā atklājas domāšanas ievirzes, kas orientētas uz analītisku prāta darbību.…
