Par filozofijas (phileo – mīlu, sophia – gudrība) rašanās laiku tiek uzskatīts aptuveni 6. gs pirms mūsu ēras. Neskatoties uz labu laiku vēlāk doto grieķisko nosaukumu, par filozofijas kā zinātnes dzimteni uzskata seno Indiju.
“Zinātņu zinātne” var tikt uzskatīta par izdalījušos no dabzinātnēm kaut vai tādēļ, ka vai visi domātāji, kas mūsdienās pazīstami kā antīko laiku filozofi, bez filozofijas ir devuši ievērojamu ieguldījumu arī matemātikā, astronomijā, ģeogrāfijā, ģeometrijā, medicīnā utt.
Visos laikos filozofijas pamatjautājums ir bijis un paliek – vai pasaule ap mums ir izzināma? Daudzie virzieni un skolas filozofijā ir dalījušies un atšķīrušies tikai ar versijām vai variācijām par šo jautājumu vai tā sastāvdaļām:
ja pasaule ir izzināma, tad kas ir primārs – matērija (daba, viela, esamība) vai gars (apziņa, saprāts, dievs)?
pasaule nav izzināma, tā eksistē pati par sevi.
Materiālisti pastāv uz matērijas vadošo lomu, bet ideālisti uz to, ka matērija ir sekundārs lielums – primārā ir apziņa. Pasaules izzināmību noliedz agnostiķi.
Sākumā filozofija aptvēra teorētiskās zināšanas vispār, esot pēc būtības, to vienīgā forma. Zināšanām attīstoties un diferencējoties, filozofijas priekšmets lielā mērā reducējās uz esamības un izziņas procesu (gnozeoloģiju). Domātāji vienmēr lietojuši metafizisku vai dialektisku izziņas metodi, gan slīpējot to, ko tagad sauc par filozofisku domāšanu, gan meklējot atbildes uz dažādiem filozofijas jautājumiem.…
