No visām senās pasaules kultūrām sengrieķu kultūra izraisījusi vislielāko interesi turpmākajos cilvēces attīstības laikmetos. Šajā kultūrā vispārliecinošākajā veidā bija iemūžināti cilvēces veiksmīgākie dzīves novērojumi. Grieķi atrada daudzu māksliniecisko problēmu veiksmīgu risinājumu, bet, liekas, ka svarīgākā no tām ir cilvēka tēla problēma. Grieķu mākslā galvenais tēlojuma objekts ir cilvēks. Cilvēka ķermeņa daiļums kļuva par cilvēka gara daiļuma ekvivalentu, un šīs abas kategorijas tika iemiesotas skulpturālā veidā, kas kļuva par visa cilvēciskā personificējumu un konkretizējumu. Tādējādi pirmo reizi pasaules vēsturē tika radīti dziļi idejiska, humāna un ētiska māksla. Pirmo reizi mākslinieciski pilnīgos tēlos atklāts reālā cilvēka fiziskais un garīgais skaistums. Pirmo reizi māksla reālistiski pauda sabiedriskās idejas.
Grieķu māksla, protams, bija cieši saistīta ar reliģijas kultu, taču grieķiem nebija izstrādātas ticējumu dogmas, viņi pat nepazina īpašu priesteru kārtu. Reliģija viņiem saplūda ar senajiem mītiem, ar mitoloģiju, kuras tēlus viņi cilvēciskoja. Grieķu dievi bija tādi paši kā cilvēki, ar visām cilvēku vājībām, tikai apveltīti ar lielāku spēku, skaistumu un gudrību tieši tā arī viņi attēloja savus dievus mākslā. Mākslā viņi tiecās pēc cilvēka izmēriem atbilstošiem kritērijiem un skaidras, mērķtiecīgas formu harmonijas. Mākslā viņi iemūžināja arī savus priekšstatus par cildenām cilvēka īpašībām – skaistumu, varonību, drosmi, pašcieņu.
Vīrišķības attēlojums iemīļots tēlotājā mākslā. It īpaši populāra tēlotājā mākslā ir sporta tēma. Sevišķi tēlniecībā, ļoti izplatīti ir atlētu – sporta spēļu uzvarētāju attēlojumi. Augstu fizisko īpašību attīstību un noturību prasīja toreizējie grieķu sabiedriskie apstākļi.
…