Antīkās filosofijas pamatlicēji - Platons, Sokrats, Aristotelis

Filozofija ir ceļā no nezināšanas uz apskaidrību un šim ceļam nepienāks gals, kamēr vien pastāv cilvēce un kultūra.
Ar antīko filosofiju saprot grieķu un romiešu filosofiju. Primārā loma ir sengrieķu filosofijai, kura ar laiku kļūst par vienu no visas Rietumu civilizācijas stūrakmeņiem. Sengrieķu gudrības mīlestība – filosofija – cenšas skaidrot pasauli, meklēt pamatojumu. Pasaules skaidrojumi atrodami jau senajos literatūras darbos. Pretstatā Austrumu gudrības meklējumiem, antīkā filosofija attīsta racionālu pasaules uztveri, balstās uz loģisku jēdzienisku domāšanu. Antīkās filosofijas svarīgākās pamatiezīmes ir pirmpamata un pirmlikuma meklēšana, esamība, patiesība, patiesa izziņa, nodarbošanās ar cilvēka dabu un dvēseles iezīmēm – labo, tikumu, ētiku.
Sengrieķu filosofija laika gaitā izaugusi no mīta pasaules, veidojoties jaunām, nebijušām domāšanas un pasaules apguves formām. Grieķu filosofija nerodas pēkšņi, tas ir pakāpenisks ceļš no mīta uz logosu. Sengrieķu filosofijai labvēlīga vide ir tā laika sociālā dzīve, pilsētu veidošanās, dzimst jauna sociālo attiecību forma – demokrātija. Attīstību veicina arī tas, ka nepastāv noteikti reliģiskie institūti, dogmas. Sengrieķu filosofija tās sākotnē orientēta kosmoloģiski, uz universālu pirmsākumu meklējumiem, kuram tiek piešķirtas dievišķas iezīmes.
Antīkā filosofija ir liels laika periods, kas ilga no 6. gs. BC līdz 529. gadam AD, kas gan ir tikai sākums, jo grieķu filosofiskā doma iesakņojusies mūsdienu Rietumu kultūras racionalitātē.
Antīkā filosofija apliecina hellēniskā gara tradīciju, sevī ietver gan grieķu, gan romiešu mantojumu. …