Antīkās modes pēdas mēs varam atrast viduslaikos, kad antīkais apģērbs bija pilnībā izmainīts, tāpat kā, kā antīkā filozofija un antīkie mīti. XVIII gadsimta beigās antīkā mode atkal parādījās, bet uz īsu laiku. Interesanti, kāpēc modē neeksistē frāze “antīkais apģērbs”, tajā pašā laikā, kas mākslas darbos šad un tad uzplaiksna vēsturiski motīvi? Varbūt tāpēc, ka mode ir kļuvusi par ko citu, ne mākslas veidu. To tagad viedo piegriezēji, šuvēji, modelētāji, kam tuvākas ir mūsdienas – reālā pasaule. Runājot par modi, bieži saskaramies ar vārdu apģērbs. Tāpēc savā darbā esmu papētījusi kā ģērbās romieši, grieķi, ēģiptieši.
Romieši
No visām romiešu ikdienas sfērām apģērbam bija visnoteiktākā un sakārtotākā semantiskā sistēma. Tās pamatā ir šāds apģērba iedalījums: oficiālais/neoficiālais, viendabīgais/daudzveidīgais, nekrāsotais/krāsotais. Pēdējais no pretnostatījumiem formulējams arī citādi: seno romiešu apģērbs ir maz pakļauts laika un modes ietekmēm pretēji apģērbam, kas aizgūts no citām tautām un kas mainās laika un modes ietekmē.
Galvenie oficiālā apģērba veidi romiešiem bija toga, tunika un stola.
Toga bija ļoti liels vilnas auduma gabals, kam bija apaļa segmenta (vai ovāla) forma; tā taisnās malas garums sasniedza sešus un vairāk metrus, bet izliektās daļas platums pašā platākajā vietā varēja būt divi metri un pat vairāk. Senatnē un vēl republikas sākumā togu valkāja vīrieši, sievietes un bērni. Tajā ietinās dienā, ar to apsedzās naktī, to paklāja zem sevis guļot. Tikai pamazām tā kļuva par apģērbu, kuru valkāja vienīgi vīrieši. Vidējās republikas laikā tika izstrādāti speciāli togas aplikšanas un valkāšanas viedi, kas saglabājās līdz republikas beigām.
Togu saņēma abām rokām aiz auduma taisnās malas. Tās garums sadalījās trijās aptuveni vienādās daļās un pirmo trešdaļu pārmeta pār kreiso plecu tā, lai audums segtu ķermeņa priekšpusi, nesasniedzot potītes. Ar auduma otro trešdaļu vispirms apsedza muguru, pēc tam – labo sānu (zem paduses), kur audumam, kura platums šajā vietā bija vislielākais, ļāva skart zemi. Auduma pēdējo trešdaļu, saliktu dziļās ielocēs, pārlika pār kreiso plecu un ļāva tai brīvi krist pār muguru. Ķermeņa labā sāna augšdaļa (labais plecs, krūšu daļas labā puse) palika neapsegta. Tālāk varēja rīkoties trejādi: vai nu auduma pēdējās trešdaļas galu pārlikt pār elkonī saliektu kreiso roku, vai arī atkārtot iepriekšējās darbības otrreiz un savienojuma vietā uz kreisā pleca (vai uz krūtīm) veidot mezglu; tiek pieļauta arī iespēja auduma pēdējo daļu pārnest uz ķermeņa priekšpusi, izvelkot to starp kājām; uz kreisā pleca atkal veidojam mezgls.
Togas semantika pauda šādus momentus: 1) tas bija svinīgs, valstiski nepieciešams, oficiāls un sakrāls, romiešiem tradicionāls tērps, kas atšķīrās no visu citu tautu apģērbiem; 2) uz togas tika iezīmēta plata sarkana apmale (latus clavus), kas senatorus atšķīra no citām kārtām (toga ptaetexta) un “marķēja” dižciltīgo saimju bērnus, kuri togu ar apmali nēsāja līdz sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanai; tad pusaudzis (puer) kļuva par jaunekli (iuvenis), kas sāka gatavoties maģistra karjerai un saņēma pieauguša cilvēka togu (toga pura), kura bija balta. Mūsdienās nav īstas skaidrības par to, vai apmali uz togas iekrāsoja, uzšuva vai arī ieauda ar citas krasas diegiem. Apmali varēja redzēt uz kreisā pleca.
Tunika bija vilnas krekls ar īsām kopgrieztām piedurknēm vai arī bez tām. Parasti tunikai bija arī josta. Divu augstāko kārtu – senatoru un jātnieku – tunikas atšķīrās: senatoriem uz tunikas tika iezīmēta viena plata vertikāla purpura svītra, bet jātniekiem – divas šauras. Šo svītru sauca clavus: senatoru tuniku sauca laticlavia (“platsvītrainā”), jātnieku – augusticlavia (“šaursvītrainā”).
Romieši apģērbu iedalīja divos galvenajos paveidos – apģērbā ar vīlēm (sašūts no auduma gabaliem) un apģērbā bez vīlēm (nesšūts, paredzēts aptīšanai ap ķermeni). Pēdējais paveids bija raksturīgs ēģiptiešiem, grieķiem un romiešiem. Tas apzīmēja pilsētu civilizācijas pārākumu pār perifērijā dzīvojošām barbaru tautām – galliem, ģermāņiem u.c. Vārdi, kas latīņu valodā apzīmē šūtā apģērba divus galvenos paveidus – bikses (bracae) un kreklu (camisia) -, ir aizguvumi no galliem un leksikā ienāca samērā vēlu. Romiešu apģērbam vajadzēja sastāvēt no viena auduma gabala, kas aptver ķermeni.
…
