Ievads
Senās Romas civilizāciju un vēsturi atšķirībā no citām senajām civilizācijām Eiropas tautas nekad nav aizmirsušas, jo tā ir līdzīga mūsdienu pasaulei. Par Romu mums mūsdienās atgādina Romas arhitektūras gars. Augusta laika tēlniecību vēl šodien liek atcerēties memoriālās arkas, kolonnas un jātnieku skulptūras.
Romiešiem bija izcili sasniegumi arhitektūrā, kurā ir tendence uz efektiem. Celtnes bija celtas ne tikai parastajām vajadzībām, bet lai varētu parādīt Romas un to pilsētnieku bagātību, greznību. Romiešiem patika dekoratīvisms - grīda no mozaīkām, ciļņiem greznotie griesti, tur bija izvietotas palmas, zīdkoki, efejas. Raksturīgas ir pēc perspektīvas likumiem konstruētas ornamentālas ainavas, līniju vijīgums, spilgtas un daudzveidīgas krāsas, efektīgums, kā arī spožums. Tas viss liecina par romiešu jutekliskumu kā raksturīgu viņu kultūras iezīmi. Cik, gan daudz no tā visa ir sastopams mūsdienās!
Romas arhitektūra ir vēstures, kā arī kultūras mantojums, tā ir mūsdienu civilizācijas kultūras neatņemama sastāvdaļa. Romiešu arhitektūras celtņu praktiskais pielietojums ir lielākā atšķirība no citu tautu arhitektūras. Romas arhitektūra ar visu savu krāšņumu un praktisko pielietojumu lika soli pretī mūsdienu pasaules arhitektūras pamatiem un vēl joprojām kalpo par paraugu. Romieši ir dāvājuši pasaulei ne tikai inženierzinības, kā pamatu arhitektūrai, bet arī saprašanu par pilsētas plānošanu kā apzinātu un monumentālu mākslu. Romieši, patiesībā, ir izgudrojuši galvaspilsētu. Roma pati bija vienkārši pirmā lielajā garajā rindā, kuras kulminācija notika Vīnē, Parīzē un Vašingtonā.
1. nodaļa
1 Republikas periods
Republikas periods iezīmējas ar grandiozajiem arhitektūras projektiem. Uzmanības centrā pilsētu nocietinājuma mūri, ceļi tilti, akvedukti. Mūsdienās tie pārsteidz ar savu vērienīgumu, pamatīgumu, pat mūžīgumu, jo vairāki no tiem turpina funkcionēt vēl šodien. Romieši prata ielikt savās prasmēs sev raksturīgo garu demonstrēt valsts spēku un varenību. Pirms viņiem tik grandiozus projektus nebija realizējuši ne etruski, ne grieķi.
1.1 Romas ceļi
Lai savienotu Romu ar tās provincēm, jau republikas laikā tika būvēti ceļi. Tas tika darīts pamatīgi, par ko liecina gandrīz metru biezais slānis, ko veidoja blietēta zeme, grants un šķembām pildīts betons, bet no virspuses sedza nogludinātas bazalta plāksnes. Izturības ziņā mūsdienu šosejas ar tām nevar līdzināties, piemēram, slavenais Via Appia funkcionē vēl šodien. Tas ir dēvēts par visu ceļu karali. Tas bija pirmais bruģētais ceļš Romā, un tika būvēts 312. g. p.m.ē.
Jau paši pirmie speciāli būvētie ceļi tika domāti lietošanai uz mūžību. No sākuma ar arkla palīdzību noņēma zemi divu vagu biezumā un tā nonāca līdz pamatam, ko veidoja klints. Uz šī akmens pamata no dažādiem materiāliem izveidoja 1,5 m augstu ceļu, kas sastāvēja no četriem slāņiem: pirmais slānis– ar mālu saistīti plakani akmeņi (30– 60 cm biezs), otrais– sablietēti, sīki akmeņi, akmens šķembas, ķieģeļu lauskas (20 cm), trešais– smiltis vai grants (30– 50 cm), ceturtais– platas akmens plāksnes vai nolīdzināta grants (20– 30 cm), kas veidoja monolītu un gludu plakni. Ceļa abās pusēs– “trotuāri” (mar-gines), kas domāti kājāmgājējiem un arī ir bruģēti akmens plāksnēm; ceļa abās pusēs– grāvji.
…
