Nesen skatījos internetā izplatītu īsfilmu, kas parodēja nacismu, tā piemēram, nacists nevar atbildēt uz telefona zvaniem. Kāpēc? Jo klausuli viņš iespēj turēt tikai izstieptā, taisnā rokā utt., protams, bija minētas arī „sociālās programmas”, kur nacistiem ap rokām apsietas veļas šņores un atliek kādam iesaukties Hei Hitler! kā veļas šņores tiek paceltas un laimīgās mājsaimnieces izkar veļu. Šāda veļas izkāršana un paceltās rokas man saistās ar vienu citu īsfilmu, tā jau ir puslīdz dokumentāla un atdusas Gētes institūta bibliotēkā, tur ar tādu pašu sparu, kāds tiek pielietots veļas izkāršanā, Hitlera jaunatne novāc kara postījumu drupas, tikai tad tas neliekas smieklīgi, ja nu vienīgi eksistenciāli parodiski - cik dzīve īsa un drupas lielas. Un vēl kas – tie tukšie ebreju kvartāli un geto – tas arī rada emocionāli blīvas pārdomas, bet atkal par citu tēmu. Viss ietilpst vienā īsfilmā zem nosaukuma „1933 – 1945”. Man ir iespēja 2004. gada vasarā sēdēt pie savas tastatūras un apcerēt to, ka nacisms būvējas uz precīzu un smalku sistēmu un izmanto visus pieejamos līdzekļus, lai masu apziņā radītu konkrētu pārliecību par tā taisnīgumu,
propaganda ir sistemātiska informācijas vai dezinformācijas izplatīšana, ko parasti veic, lai plašās aprindās iesakņotu kādu reliģisku vai politisku doktrīnu vai arī lai cilvēkiem iedvestu noteiktu nostāju vai izturēšanās veidu1, …