Apdrošināšana – universālais instruments, kas veidoja cilvēce sava īpašuma interešu ekonomiskai aizsardzībai. Mūsdienās bez tā valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku ne tiek noslēgts neviens darījums, nedarbojās gandrīz neviens uzņēmums.
Apdrošināšanas polise ir gandrīz ikvienam cilvēkam. Taču apdrošināšanas prakse mūsu valstī vēl nav ļoti plaši attīstīta. Tā visa pamats – bijušā valsts apdrošināšanas monopols, kas ilgu laiku bija nenozīmīga finanses sistēmas papildinājums. Līdz ar tirgus attiecību attīstību mainās arī mūsu sabiedrības domāšanas veids. Un tomēr joprojām ne visiem skaidra apdrošināšanas jēga un priekš kam tas viss ir vajadzīgs.
Studiju darba mērķis ir izmantojot apdrošināšanas un apdrošināšanas sabiedrību regulējošos normatīvus aktus izpētīt apdrošināšanas sistēmas tiesisko bāzi Latvijā un izstrādāt priekšlikumus. Studiju darbā tiek apskatīta brīvprātīga apdrošināšana un sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana.
Izvirzītā studiju darba mērķa sasniegšanai, nepieciešams veikt sekojošus uzdevumus:
noskaidrot, kādi normatīvi akti regulē apdrošināšanas tirgu Latvijā un izpētīt tos;
apskatīt apdrošināšanas vēsturi, veidus, formas;
noteikt apdrošināšanas tiesisko pusi;
izanalizēt apdrošināšanas līgumu un līguma sastāvdaļas;
noskaidrot apdrošinātāja un apdrošinātā tiesības un pienākumus;
apskatīt apdrošināšanas tirgu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā;
Studiju darba saturs ir teorētisks. Darbā tiek izmantota likumdošana bāze, mācību literatūra, laikraksti, publikācijas Internētā, apdrošināšanas kompāniju Interneta mājas lapu informācija, analizēta statistiskā informācija.
1. APDROŠINĀŠANAS JĒDZIENS UN APDROŠINĀŠANAS NOZARES ATTĪSTĪBA
Apdrošināšana ir viena no vecākajiem sabiedrības attiecību kategorijām. Tiek uzskatīts, ka apdrošināšana sākas kopš privātīpašuma rašanos. Viesuļi, plūdi, ugunsgrēki, laupījumi un citas briesmas piespieda raizēties katru īpašnieku, kuru rūp sava materiāla labklājība. Taču daudzgadīgie novērojumi ļāva secināt par nejauša rakstura ārkārtīgu notikumu rašanos un nevienmērīgu zaudējumu nodarīšanos. Tika pamanīts, ka ieinteresētu saimniecību mēdz būt vairāk nekā cietušo skaits no nejaušām briesmām. Uz šā pamata likumsakarīgi radās zaudējumu atlīdzināšanas ideja to solidāra sadalīšana veidā ieinteresētu īpašuma īpašniekiem starpā. Kopš tā laika gadsimtu garumā apdrošināšanas jēga nav mainījusies.
Pirmās savstarpējas dzīvības apdrošināšanas sistēmas radītas Senajā Indijā un Senajā Ēģiptē. Savu uzplaukumu tās sasniedza Romas profesionālajās un militārajās savienībās. Pēc Romas impērijas sabrukuma tās atdzima 10.-12.gadsimtā Anglijā, Vācijā un Dānija kopā ar īpašuma apdrošināšanas plūdu un uguns gadījumiem. [3,11]
Pirmā apdrošināšanas polise bija izdota 1347. gadā Itālijā, un tas bija saistīts ar jūrniecības apdrošināšanu.[10,198]…
