Eiropas vēsturē 18. gadsimtu dēvē par apgaismības gadsimtu. Tolaik grupa filozofu un rakstnieku formulēja jaunus uzskatus par cilvēku kā sabiedrības locekli un dabas sastāvdaļu. Apgaismība ticēja cilvēka prātam. Ar prāta palīdzību zinātnieki iepriekšējos gadsimtos bija izveidojuši pasaules ainu, kas balstījās uz dabas likumiem. Papildus prātam apgaismība augstu vērtēja arī kritiskumu un atbrīvošanos no autoritātēm. Par vienu no laikmeta lozungiem kļuva brīvība.
Apgaismības ideju saknes iespiedās 17. un 18. gadsimtu mijas zinātniskajās diskusijās. Ievērojamākie šo ideju pārstāvji bija angļu filozofs Džons Loks un franču apgaismības rakstnieki Šarls de Monteskjē un Voltērs. Acīmredzot nav nejaušība, ka Loks darbojās tieši tajā valstī, kurā pirmajā izdevās ierobežot karaļa absolūto varu.
Loks uzskatīja, ka karaļa vai baznīcas vara nav absolūta un apšaubīja politiskās varas mantošanas tiesības. Pēc Loka domām, valsts iekārtai un pārvaldei jāpamatojas uz līgumu, ko nolīguši neatkarīgi, līdztiesīgi un brīvi cilvēki. Visi lēmumi tiktu pieņemti saskaņā ar vairākuma gribu. Loks gan atbilstoši sava laika domāšanai atstāja bez pilsoņtiesībām sievietes un trūkumcietējus.
Otrs galvenais Loka pārdomu objekts bija Dieva eksistence un ticība. Loks nebūt nevēlējās apstrīdēt Dieva pastāvēšanu, taču centās arī ņemt vērā saprāta prasības.
Apgaismība visvairāk iesakņojās Francijā, kur apgaismotāji iepazīstināja tautu ar tās idejām gan zinātniskos pētījumos, gan romānos.…
