Apgaismība ir cīņa pret aizspriedumiem un tumsonību cilvēka gara dzīvē, tā ir cīņa par labāku sabiedrisko iekārtu, tikumiem, politiku un sadzīvi. Apgaismības pamatā ir ideālistisks uzskats par apziņas un prāta noteicošo lomu cilvēka dzīvē.
18.gs. filozofijā turpinās 17.gs. ideju pilnveidošanās. Pasaule tiek uztverta kā labi konstruēta un racionāli organizēta mašīna. Laiks tiek uztverts kā vienaldzīgs pulkstenis, bet telpa - kā bezgalīga, viendabīga un nepārtraukta substance. Telpa un laiks ir vienlīdz labi visās vietās. Cilvēka uzdevums ir izdibināt šīs mašīnas mehānismu, lai veiksmīgi varētu tajā dzīvot un darboties, kā arī apgūt to. Saprāts kļūst par vienīgo noteicošo kritēriju. Cilvēkam ir arī emocijas, bet tās bieži vien traucē, tādēļ cilvēks pilnībā nezin savu dabu, lai saprātīgi varētu virzīt savu dzīvi. Galvenie atzinumi par cilvēka dabu ir: nepieciešama pašapziņa jeb spēja izzināt sevi, viss tiek skaidrots kā objektīvas nejaušības, ja gadījumā notiek kas neparedzēts. Augstākais princips - automātisms (tāpēc, ka tajā nekas nebojājas, un tātad viss ir kārtībā). Viss tiek pielīdzināts mašīnai, - šo domu līdz galējībai noved Renē Dekarts, kurš uzskata, ka pastāv materiālā un garīgā substance, kas tiek pielīdzināta subjektīvai parādībai. 18.gs. šo ideju līdz pilnīgai mašinizācijai noved La Metrs (darbs "Cilvēks - mašīna"). Tāpat tiek skaidroti pat vēstures notikumi. Parādās jēdziens "saprāta varas palielināšanās laika vienībā". Ja tur kaut kas neietilpst, tad tas tiek pasludināts par māņiem. Rodas doma, ka turpmākā vēsture būs progresīva, jo palielinās saprāta vara. Ja tā nenotiek, tad vainīgs ir cilvēks, nevis šis mehānisms. Arī valsts pārvalde un ekonomika ir jāveido pēc šiem principiem; Sen Simons paziņo, ka valsts un sabiedrības ideāls ir - valstij ir jāatdarina rūpnīca. Par reliģiju Voltērs saka: "Reliģija radās tad, kad satikās muļķis ar krāpnieku". Reliģija tiek stipri kritizēta un pieskaitīta māņiem, bet tajā pašā laikā Dievs it kā eksistē, jo tieši Viņš ir radījis šo mašīnu. Dievs tiek pasludināts par racionāli organizētu dabu - tas ir panteisms.
Tomēr visas šīs idejas izplatās tikai ierobežotā sabiedrībā, jo tauta kopumā ņemot ir neizglītota. Gala rezultātā izkristalizējas uzskats, ka masas ir aizspriedumu nesējas savas nezināšanas dēļ. Parādās uzdevums, ka inteliģencei būtu jāizglīto masas, jānes idejas tiem, kas paši tās nevar sasniegt - tas ir apgaismības sākotnējais mērķis un arī ideāls. Par sabiedrības sirdsapziņu tiek pasludināts intelekts; galvenā privilēģija ir domāt par citiem, tomēr tālākā gaitā šīs idejas piedzīvo galīgu krahu. 18.gs. beigās nāk otrais apgaismības vilnis, pa vidu ir rokoko, kura attieksme pret apgaismību ir pilnīga vienaldzība ("pēc mums kaut vai grēku plūdi"). Apgaismības praktiskais rezultāts - franču apgaismotāji rada pasaulē pirmo lielo enciklopēdiju. 18.gs. beigās par otro apgaismības vilni var teikt, ka tas ir monologa laikmets (gan literatūrā, gan mākslā) - vienīgi autors zina patiesību, un tāpēc tas ir autora monologs ar pārējiem. Vienpersonīgi tiek skaidrota visa pasaule un tās būtība.
…
