Apgaismība ir cīņa pret aizspriedumiem un tumsonību cilvēka gara dzīvē, tā ir cīņa par labāku sabiedrisko iekārtu, tikumiem, politiku un sadzīvi. Apgaismības pamatā ir ideālistisks uzskats par apziņas un prāta noteicošo lomu cilvēka dzīvē.
Francijā 17. un 18.gs. valdīja absolūtisms, bet tomēr sabiedrībā brieda jauna kapitālistiska iekārta. Notika strauja matemātikas un dabaszinātņu attīstība, kā arī zinātnes attīstība kopumā, kas, savukārt, veicināja apgaismības attīstību. Francijā zinātnieki bija arī apgaismotāji un filozofi, tomēr pašu apgaismotāju starpā nevaldīja vienprātība, jo nodalījās divi virzieni - materiālisms un ideālisms jeb ateisms un deisms. Franču apgaismības ideju avots bija angļu apgaismotāju mācības, jo šīm abām valstīm pamatā bija buržuāziskā sabiedrības kustība. Pirmie franču apgaismotāji bija Voltērs un Monteskjē.
Voltērs (Voltaire), īstajā vārdā Fransuā Marī Aruē (Francois Marie Arouet), ir viens no izcilākajiem franču rakstniekiem. Viņa personība, sabiedriskā darbība un literārie sacerējumi jūtami ietekmējuši literatūras un sabiedriskās domas attīstību visā Eiropā. Voltērs bija viens no 18. gadsimta beigu Lielās franču revolūcijas idejiskajiem sagatavotājiem. Voltēra filozofisko romānu cilvēcība, saistošais sižets un meistariskais stils padarījuši tos par mūsdienās visvairāk lasītajiem Voltēra darbiem.
Sākotnēji Voltērs bija ļoti ietekmējies no angļu empīrisma tradīcijām. Racionālisma pozīcijas Francijā vēl 18. gs. saglabājās daudz spēcīgākas nekā Anglijā, taču, pateicoties tieši Voltēra aktīvajai empīrisma propagandai franču, domātāji daudz aktīvāk sāka pievērsties praktiskas dabas problēmām. Voltērs bija dedzīgs pilsonisko brīvību aizstāvis. Viņam pieder daudz un bieži lietotā frāze: “Es nepiekrītu nevienam jūsu vārdam, bet es esmu ar mieru stāvēt un krist par to, lai jums būtu tiesības tos paust!”…