Apkārtējās vides piesārņojuma problēmas un to risinājumi

Ievads

Latvijas Republikas Vides ministrijas Latvijas ilgtspējīgas attīstības indikatoru pārskatā norādīts, ka mūsdienu pasaules ilgtspējīgas attīstības stratēģiju pamatā ir ekonomiskās labklājības pieauguma nodrošināšana, vienlaicīgi samazinot materiālās patēriņa vajadzības un resursu patēriņu.
Latvija ierindojusies devītajā vietā simtu četrdesmit divu pasaules valstu sarakstā pēc ekoloģiskā stāvokļa un apkārtējās vides saglabāšanā paveiktā, teikts Pasaules ekonomikas foruma dalībniekiem izplatītajā ziņojumā „Ekoloģiskās stabilitātes indekss 2002.” Latvijā ir mazs iedzīvotāju blīvums un zema ražošanas intensitāte, valstī esošā vides kvalitāte ir labāka nekā vairumā ES dalībvalstu. Latvijā lielās teritorijās sastopamas citas ES valstīs retas vai izzudušas dzīvnieku sugas un dzīvotnes, turklāt piekrastes purvi, mitrie meži, dabīgas pļavas, kā arī citas dabas bagātības ir starptautiski atzītas vērtības. 51% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju atzīst ES pozitīvo ietekmi vides aizsardzībā .
Par apkārtējās vides piesārņojumu un tā risinājumiem autori izvēlējās rakstīt tāpēc, ka šī tēma likās ļoti aktuāla un interesanta, jo Latvijā grasās ieviest dabas resursu nodokli sadzīves precēm. Šādu tēmu autori izvēlējās tāpēc, ka vēlējās izzināt nedaudz vairāk par vides piesārņojumu.
Temats ir aktuāls tāpēc, ka pašlaik ļoti liela daļa uzņēmumu, kas atrodas tirgu joprojām neievēro vides apsaimniekošanas noteikums un problēmas, kas nav pašlaik vēl redzamas, bet nākotnē ilglaicīgā laika periodā varētu būt neatgriezeniskas sekas. Šo problēmu ir nepieciešams risināt katram uzņēmumam pēc iespējas ātrāk.

Pētījuma objekts darbā ir apkārtējās vides piesārņojums.
Pētījuma priekšmets ir smakas, kas iespaido uzņēmējdarbību un apkārtējo vidi.
Darba mērķis ir veikt pētījumu par to, kādā veidā smakas iespaido apkārtējo vidi un radīt tīklveida plānu ar kura palīdzību pierādīt piesārņojuma intensitāti.

Uzdevumi:
1. Izpētīt vides piesārņojuma veidus,
2. Izpētīt smaku rašanās iemeslus un novēršanas metodes.
3. Izveidot tīklveida modeli, ar kuru tiks pierādīta smakas intensitāte.
4. Noteikt galvenās vides piesārņojuma problēmas Latvijas uzņēmumos.
Metodes.
1. Teorētiskās – jo nepieciešams veikt teorijas analīzi par vidi un tās ietekmējošajiem faktoriem,
2. Analītiskās metodes – lai noteiktu vides piesārņojumu no smakām,
3. Statistiskās metodes – lai noteiktu uzņēmuma darbības efektivitāti.
Šajā darbā autori vēlas sīkāk izzināt vides problēmas Latvijā. Konkrētāk autori vēlējās izzināt tieši smaku ietekmi uz apkārtējo vidi un iespējamos risinājumu veidus, kā arī galvenās problēmas, kas ir Latvijas uzņēmumos saistībā ar vidi.

1. Nodaļa. Kas ir vide?
Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ir notikušas nozīmīgas izmaiņas vides aizsardzības jomā – tiek izstrādāti un ieviesti jauni vides aizsardzības tiesību akti, tai skaitā arī vides aizsardzības politikas plāns, rīcības programmas, veidotas valsts vides institūcijas/struktūrvienības, vides konsultantu firmas, tiek īstenoti valsts mēroga “videi draudzīgi” projekti un veiktas citas darbības šajā sakarībā. Šo izmaiņu mērķis ir aizsargāt dabas resursus un iedzīvotāju veselību no vides piesārņošanas, uzlabot dabas vides kvalitāti un uzturēt līdzsvaru starp cilvēka veikto saimniecisko darbību un vidi kopumā, nodrošinot to savstarpējo harmoniju.
Viens no vides aizsardzības instrumentiem, ar kura palīdzību iespējams sasniegt vides ilgtspējīgu attīstību, ir ietekmes uz vidi novērtējums (IVN). To vispirms sāka lietot ASV. IVN nozīme ir tā, ka to veic pirms projekta īstenošanas, tas ir, plānotā darbība vēl nav notikusi un nepieciešamības gadījumā projektu var pilnveidot vai pārstrādāt, lai tajā būtu ievērotas vides aizsardzības prasības, vai arī to vispār neveikt, ja projektā nav iespējams tās ievērot. IVN funkcija ir nodrošināt gan sabiedrību kopumā, gan iedzīvotājus tajā teritorijā, kurā īstenos projektu, un ieinteresētās valsts vai pašvaldības institūcijas, ar pilnīgu informāciju par projektu iespējamām ietekmēm uz vidi, par to sekām, par ieteiktajiem pasākumiem un risinājumiem, kā ietekmes samazināt vai likvidēt. IVN efektivitāte ir sasniedzama tikai ciešā saistībā ar citiem vides aizsardzības politikas līdzekļiem, kā, piemēram, teritorijas plānošanu, vides ekonomiku, vides izglītību, vides apziņu un citiem.
70. un 80. gados daudzās pasaules valstīs sākās IVN procesa ieviešana, metodoloģijas izstrādāšana un projektu IVN veikšana. Bez tam IVN procesa atsevišķu posmu pilnveidošana atbilstoši nacionālajām īpatnībām vides aizsardzības jomā, kā arī starptautiskajai pieredzei turpinās arī vēl tagad.
Sākot ar 80. gadu beigām, Latvijā veic projektu valsts ekoloģisko ekspertīzi (VEE; 90. gadu vidū lietoja arī nosaukumu - vides valsts ekspertīze), kuru var uzskatīt kā IVN pirmsākuma posmu Latvijā. VEE mērķi, uzdevumus un kārtību noteica tikai likums "Par Valsts ekoloģisko ekspertīzi", kurš bija spēkā gandrīz 8 gadus, un instrukcija "Saimnieciskās darbības projektu valsts ekoloģiskās ekspertīzes organizēšana un izpildes kārtība".
90. gados sakarā ar Latvijas politisko un ekonomisko orientāciju, lai iestātos Eiropas Savienībā, notiek Latvijas tiesību aktu, tai skaitā arī vides aizsardzības jomā, pielāgošana Eiropas Kopienas juridiskajām prasībām, ieteikumiem un rekomendācijām. Likums “Par Valsts ekoloģisko ekspertīzi” bija morāli novecojis un nevarēja nodrošināt juridiski pamatotu projektu novērtējumu no vides aizsardzības viedokļa. Sakarā ar to tika izstrādāts un 1998. gada oktobrī pieņemts likums "Par ietekmes uz vidi novērtējumu", bet 1999. gada jūnijā – Ministru Kabineta noteikumi Nr. 213 “Kārtība, kādā vērtējama ietekme uz vidi”. Ar minētajiem normatīvajiem aktiem ir sākta IVN procesa ieviešana Latvijā.
Pēdējo 30 gadu laikā pasaulē ir izstrādāti IVN veikšanas principi un procedūras kārtība, tā metodoloģija, kā arī dažāda veida projektu IVN veikšanas ieteikumi.
Jēdziens “vide”
Lai izprastu jēdzienu “ietekmes uz vidi novērtējums” (IVN), vispirms nepieciešams noskaidrot jēdzienu “vide” un “ietekme uz vidi” saturu. Tie veido IVN jēdzienu un atkarībā no tā, kā izprotam šos divus jēdzienus, tiek veidots IVN jēdziens, tā būtība, IVN process un IVN sistēma kopumā [1].
Jēdziens "vide" ir plašs, visaptverošs, bet tomēr nenoteikts. Humanitārajās, dabas un inženierzinātnēs, kā arī sadzīvē to lieto gan šaurākā, gan plašākā nozīmē.
Jēdziens “vide” šaurākā tā izpratnē konkrēti raksturo interesējošās kopas elementus un to būtiskās pazīmes, piemēram, ķīmisko reakciju norises vide jeb ķīmiskā vide, kvartāra vide ģeoloģijā, kriminogēnā vide, ekonomiskā vide, kultūras vide un citas. Piemēram, kultūrvidi definē kā vidi, kas veidojusies cilvēka saimnieciskās darbības un dzīves darbības rezultātā un glabā šīs darbības pēdas (materiālus veidojumus, kultūras vērtības un garīgās vērtības) , bet vidi bioloģijā – dzīvo organismu eksistences apstākļu kopums .
.
Jēdziena “vide” definīcijas
VIDE
dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopums;
visa ap mums apkārtējā pasaule ;
visas situācijas, notikumi, cilvēki utt., kas iespaido, kā cilvēki dzīvo vai strādā; arī gaiss, ūdens un zeme, kur dzīvo cilvēki, dzīvnieki un augi;
fizikālā, ķīmiskā un bioloģiskā apkārtne, kurā dzīvo organismi ;
fiziskais (ģeogrāfiskais) plašums, kurā notiek indivīda dzīve un veidojas visas attiecības;
“Vide ir viss, kas ir ap mani” – A. Einšteins;
subjektu aptveroša telpa un tajā lokalizētais apstākļu kopums (vispārīgā nozīmē);
visa ap organismu esošā apkārtne, ietverot arī citus dzīvos organismus, klimatu, augsni utt.; attīstības vai augšanas apstākļi.
Katrā definīcijā ir akcentēts vides vispārīgums, mums apkārt eksistējošā pasaule. Vidi definē kā visu esošo ārpus cilvēka. Vairākās definīcijās ir uzsvērta viena vides funkcija – vide “kalpo” dzīvo organismu un galvenokārt cilvēka eksistencei, ka vide ir tāds apstākļu kopums, kas nodrošina tā fizisko eksistenci. No tā izriet, ka vide ir it kā pakļauta cilvēka esamībai un atrodas pretstatā cilvēkam. Tas nozīmē, ka cilvēks pats sevi izdala no vides, kurā ilgā evolūcijas ceļā ir veidojies un attīstījies. Esošās vides definīcijas var uzskatīt kā pamatojumu dabas vides degradācijai visā cilvēces attīstības vēsturē. Iespējams, ka šāda uzskata dēļ XX gs. 70. – 80. gados arī radās ļoti populārais un retoriskais, un atsevišķos gadījumos pat spekulatīvais jautājums: “No kā vide ir jāaizsargā?” Protams, konkrētu vides aizsardzības problēmu analīzē ir nepieciešams pretstatīt cilvēku kā kvalitatīvi atšķirīgu no dabas un funkcionējošu matērijas augstākā sociālā attīstības līmenī . Tomēr šāda pieeja nevar būt dominējoša jēdziena ”vide” izpratnē. No cilvēka un vides pretstatīšanas uzskata ir pilnīgi saprotams, ka, risinot vides aizsardzības problēmas, vidi identificē galvenokārt ar atsevišķiem dabas objektiem, tas ir, ar virszemes un pazemes ūdeņiem, atmosfēru, augsni, floru un faunu, tādējādi nodrošinot cilvēka fizisko eksistenci, izdzīvošanu.
Vide kā daudz plašāks jēdziens ietver dabu, apkārt eksistējošo ģeofizikālo pasauli ar bioloģisko organismu ekosistēmām. Dabas vide veido sistēmu, kura nodrošina cilvēka un dzīvo būtņu fiziskās eksistences esamību. Dabas vide ir viena no vides sastāvdaļām (tās plašākajā izpratnē).
lai definētu un izprastu vidi kā vienotu veselumu, jēdzienā “vide” jāietver filosofiskie pamatjēdzieni – matērija un apziņa. Šāds vides jēdziena traktējums ir saistīts ar to, ka cilvēks dabas vidē “ienes” apziņu. Visā cilvēces attīstības vēsturē daudzu gadsimtu garumā cilvēks ir izveidojis, kā arī nepārtraukti pārveido un veido mākslīgo jeb antropogēno vidi. Mākslīgā vide ir cilvēka apziņas produkts, ko cilvēks pats ir radījis dabas vidē. Tajā cilvēks veic savas esamības nodrošināšanai nepieciešamās darbības, lietojot dabas resursus – izejvielu iegūšana, to pārstrāde, rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana un daudzas citas. Tādējādi cilvēks “iesēdina” dabas vidē sev vajadzīgos objektus, veidojot mākslīgo vidi. Tas nozīmē, ka materializētā veidā cilvēka apziņa eksistē vidē.

…