Aprūpes mājās sniegšanas kvalitāte Vidzemes priekšpilsētas sociālajā dienestā

Mūsu gadsimtā saistībā ar vispārējām cilvēku sadzīves kultūras izmaiņām, medicīnisko, bioloģisko, tehnisko u.c. zinātņu progresu ir ievērojami mainījies iedzīvotāju sastāvs. Mūsdienu Latvijas problēma ir sabiedrības novecošanās. Arvien vairāk un vairāk palielinās veco laužu īpatsvars, neproduktīvie iedzīvotāji ir gandrīz puse no visiem sabiedrības locekļiem.
Demogrāfiskie dati rada, ka Latvijā tuvāko 20-30 gadu laikā jārēķinās ar ievērojamu iedzīvotāju novecošana un darbaspējīgo iedzīvotāju īpatsvara samazināšanos. Kopš 2000.gada iedzīvotāju skaits vecumā virs 60 gadiem pieaudzis par 12 tūkstošiem vai 21-22% no iedzīvotāju kopskaita1. 2004. gada sākumā bērnu un pusaudžu skaits uz 1000 darbspējīgajiem iedzīvotājiem bija gandrīz 1,5 reizes mazāks nekā pensijas vecuma iedzīvotāju skaits2. Vecu cilvēku skaits palielinās un Latvijas iedzīvotāju sastāvs kļūst arvien vecāks. Tāpēc radušās problēmas ar vecu cilvēku sabiedrisko un sociālekonomisko stāvokli: viņu lomu un vietu ģimenē, sociāli medicīnisko rehabilitāciju, sociālo aprūpi un apkalpošanu.
Aktuāls kļūst jautājums par veco cilvēku aprūpi. Vecuma dēļ, sabiedrībai ir tendence atbrīvoties no šiem cilvēkiem, ievietojot viņus ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās, parasti neņemot vērā veco cilvēku vēlmes un nepiedāvājot citas aprūpes iespējas. Statistikas dati rada, ka 2003.gadā 70 Latvijas veco ļaužu sociālās aprūpes centros uzturējās 4 744 vecie cilvēki.3
Veciem cilvēkiem ir jānodrošina vienāda pašvērtība ar pārējiem sabiedrības locekļiem, uz viņiem attiecas tādas pašas tiesības un pienākumi. Sabiedrība mēdz atbrīvoties no veciem cilvēkiem, aizmirst par viņiem vai nievājoši izturēties pret viņiem. Vecie cilvēki ir nopelnījuši atbilstošu dzīves kvalitāti, tiesības izvēlēties vēlamo dzīves veidu un aprūpes kvalitāti atbilstoši savām prasībām vecumdienās. …