Tomēr pārmērīgs ekotonu daudzums, kas bieži veidojas cilvēku darbības rezultātā, videi var būt kaitīgs tā iemesla dēļ, ka pārlieku liela malas sugu savairošanās var izjaukt ekoloģisko līdzsvaru (Ecotone, 2010). Ja kopējā ekosistēmas teritorijā ir pārlieku augsts ekotonu teritoriālais īpatsvars, kopējā sugu daudzveidība ir samazināta arī tā iemesla dēļ, ka pamatbiotopa specifiskajām (respektīvi, plankumu) sugām ir samazināta brīvas vairošanās teritorija. Savukārt zems ekotonu īpatsvars ir nelabvēlīgs malas sugu daudzveidībai. No daudzveidības viedokļa ideāla ir tāda mozaīkas struktūra, kur plankumu – ekotonu proporcija ir sabalansēta, jo šajā gadījumā ekosistēma ir labvēlīga kā plankumu, tā malas sugām. Vislielākā daudzveidība novērojama šajā gadījumā ir tieši ekotonā, jo tajā koncentrējas malas sugas, kā arī līdzās pastāv abu robežojošos biotopu sugas (Ward et al., 1999). Abu ekosistēmu attiecības ekotonā var raksturot kā donora – recipienta attiecības, un lomu sadalījumu tajās nosaka vides apstākļu vai apsaimniekošanas izmaiņu dinamika (Risser, 1995).
2.4. Ainavas mozaīkas un apsaimniekošanas ietekme uz ekotonu īpašībām
Jāņem vērā, ka ekotons ir ļoti jutīgs pret vides izmaiņām. Tā pastāvēšana nereti ir laikā ierobežota blakus esošajās augu sabiedrībās pastāvošo sukcesiju dēļ. Un, tā kā ekotons ir relatīvi šaura teritorija, vides izmaiņas to skar vēl krasāk kā pamata ekosistēmas. Sevišķi tas attiecas uz antropogēniem ekotoniem. Tipisks šādu vides sukcesiju piemērs ir pamestu lauksaimniecības zemju aizaugšana. Reizē arī cilvēka darbība var destruktīvi iedarboties uz dabiskajiem (vai daļēji dabiskajiem) ekotoniem. Ekoloģiski nepārdomāta apsaimniekošana nereti ir rezultējusi ar biotopu daudzveidības (un tā ietekmē arī sugu daudzveidības) noplicināšanos, izveidojot vienveidīgas lauksaimniecības zemes teritorijās, kas agrāk bija mozaīkveidīgas. Šī procesa gaitā attiecīgi izzūd arī ekotoni. (Ecotone, 2009). Šajā darbā aplūkotajos senlejas zālājos ir vienkopus atrodami mitri, slapji un sausi ekotoni vienkopus. Šādu ekoloģisko struktūru kļūst arvien mazāk, un tas ir viens no iemesliem to īpašai aizsardzībai un stratēģiski pārdomātai apsaimniekošanai.
Cilvēka radītie vai uzturētie ekotoni pēc savām īpašībām atšķiras no dabiskajiem. Viena no galvenajām antropogēno ekotonu iezīmēm ir krasāks pārejas gradients un reizē arī šaurība (Farina, 2006). Teorētiski šī iezīme rada nelabvēlīgu ietekmi uz sugu daudzveidību. Vēl viens būtisks efekts, kādu nereti rada antropogēnie ekotoni, ir saiknes mazināšanās starp robežojošamies biotopiem (Wolf and Harrison, 2001). Šādi apstākļi izolē sugas viena plankuma ietvaros, neļaujot tām vajadzības gadījumā atjaunot populāciju, kontaktējoties ar citiem plankumiem, kā rezultātā sugas no areāla var izzust un bioloģiskā daudzveidība – samazināties (Joshi et al, 2006; Smith and Smith, 2001, 344. lpp).
…
