Nereti šie divi institūti – apžēlošana un amnestija tiek jaukti vai saprasti kā viens, bet kurš viens no otra ir šķirti jēdzieni.
Apžēlošana vēsturē parādījusies kā valsts galvas privilēģija – vai nu likumā paredzētos gadījumos vai pēc sava ieskata – atlaist soda izpildīšanu, vai sodu stipri mīkstināt, vai pārvērst kādā citā soda veidā. “ Pārsniedzot tiesības robežas, šī apžēlošana nozīmē piedošanu.”
Pamats šādai privilēģijai bijis tas, ka šāda atsvabināšna no sodaizpaužas valsts galvas absolūtā vara. Tādā veidā šo privilēģiju saprata piemēram, Romā un Francijā līdz franču revolūcijai. Tāpēc kļust skaidrs kādēļ franču revolūcija 1791. gadā atcēla apžēlošnas tiesu. : viņa to iznīcināja līdz ar visām ugālijām kā karaliskās varas piedēkli.
Vēlāk izrādijās, ka šāda tiesība ir vajadzīga, neatkarīgi no sevišķu privilēģiju piešķiršanas valsts galvām. Profesors Mincs šādas parādības izskaidrojumu atrod apziņā, ka viss cilvēciskais ir nepilnvērīgs, un tātad likums un tiesāšana ir neskatoties uz vislielāko cenšanos no to oprgānu puses, kas aicināti izdot likumus un tiesāt. Šī tiesība ļoti derīga no tā viedokļa, ka pastāv zināmam korektīvam, kas būtu piemērojams pēc tam, kad visas instances ir izkultas. Ja neskatoties uz visiem procesa noteikumiem, notikusi kļūda vai cita netaisnība, tad jāpastāv beidzamai izejai – apžēlošnai, kuru uztic valsts galvām. Parasti ar lietu iepazīstas speciāla komisija, kas vēlāk dod savu novērējumu. Latvijā tā ir Apžēlošanas padome desmit cilvēku sastāvā. Tā ir Valsts Prezidenta padomdevējs, izskatot uz nāvi notiesāto personu lūgumus. Padomē ir dažādo speciālistu un profesiju pārstāvji : juristi, ārsti, garīdznieki.
Apžēlošna var notikt tikai pēc notiesājoša tiesas sprieduma stāšanās likumīgā spēkā. Apžēlošanai ir individuāls raksturs. Tā var pastāvēt: pilnīgā atbrīvošanā no kriminālsoda; daļēja atbrīvošana no kriminālsoda izciešnas; soda veida mīkstināšana; sodāmības noņemšna.
Līdzās apžēlošanai attīstījusies amnestija. Tāpat kā apžēlošana, amnestija nozīmē varas atteikšanos no savas soda pretenzijas. Amnestija parādās tādā veidā, kad tiek izdots likums, ar ko atbrīvo no soda tos, kas līdz zināmam momentam izdarījusi zināmu karegoriju n/n.
Savā laikā vairāk amnestiju piemēroja attiecībā uz politiskiem noziegumiem. Kad revolucionārās cīņa beidzās un valsts vara savu bija sasniegusi ( uzvarējusi vai palikusi pie varas ), tad tā gribēja politiskās lietas nodot aizmirstībai. Tapēc arī amnestēja politiskos noziedzniekus. Tagad visbiežāk amnestijas notiek, ņemot vērā humānus apsvērumus, amnestējot tos, kuri noziegumus izdarījuši 1. Reizi, neuzmanības dēļ vai arī kuru noziegums nav bijis smags.
Latvijā nav pieņemts, atšķirībā no citām pasaules valstīm, brīvlaist noziedzniekus valsts svētkos un citās tamlīdzīgās reizēs. Manuprāt 5 amnestijas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir pietiekami daudz. Tomēr izsludinot amnestiju ir ļoti jauzmanās – pārsteigties nedrīkst. Skatot jautājumu par ieslodzīto cilvēktiesībām, jāņem arī vērā otras puses – sabiedrības tiesības, lai tai nebūtu jācieš no priekšlaikus amnestijām. …
