Zinātnes vēsturiskajā attīstības gaitā pamazām ir uzkrājušās noteiktas zināšanas par cilvēka dvēseli, arī par dvēseles augstāko izpausmi – apziņu. Sekojot Rietumeiropas filozofijas tradīcijām un pateicoties Rietumu klasiķu darbu tulkojumiem, latviešu valodā pamazām nostabilizējas jēdzieni „prāts”, „domāšana”, „pašapziņa”, „apziņa”.
Jēdziens apziņa plašā nozīmē ir sinonīms cilvēka saprātīgumam vispār. Tas nozīmē kaut ko zināt, saprast, apjēgt, prast mērķtiecīgi darboties. Apziņa raksturo to apjēgšanas stāvokli, kad es apzinos sevi kā domājošu būtni, mana es klātbūtne pavada apziņas plūsmu. Apziņa ir cilvēka „pieslēgtība” saprātīguma stāvoklim. Apziņa ir cilvēka dvēseles sastāvdaļa. Bet cilvēka dvēseles saturu veido noturīgi un relatīvi nemainīgi bezapziņas un apziņas elementi. Apzināties un kaut cik saprast mēs spējam tikai to, kas eksistē apziņas robežās, nevis aiz tām. Apziņa savā saturā ir neizsmeļama. Kamēr esam domājošas būtnes, nevaram atbrīvoties no apziņas – tā ir visur klātesoša. Apziņa ir stāvoklis, kas raksturīgs cilvēkam.
Apziņu var aplūkot divos aspektos:
1)kā lietas, priekšmeti, notikumi ir doti apziņā;
2)kā pastāv pati apziņa.
Pirmais aspekts ir izziņas un saprašanas jautājums, otrais – ontoloģijas jautājums.
Līdz pat postklasiskās filozofijas rašanās brīdim abi aspekti tika cieši saistīti, jo domātāji uzskatīja, ka, atklājot procesus, kā lietas „ienāk” apziņā, tiek izprasta arī pati apziņa, proti, tā nav nekas cits kā šie procesi, norises, akti.…
