ARĀBU ARHITEKTŪRAS RAKSTUROJUMS
Arābu (islāma) māksla radās 7. gs., kad Muhameda nodibinātais islāms un arābu vara sāka izplatīties no Indijas līdz Spānijai, aptverot Sīriju, Persiju, Ēģipti, Ziemeļāfriku un Sicīliju. Līdz tam arābiem nebija ne īstas celtnes, ne citas ievērojamas mākslas. Būdami bez mākslas tradīcijām, arābi izmantoja iekaroto zemju mākslas formas un bieži pat antīko vai pirmskristīgo celtņu materiālus.
Islāma mākslinieciskajiem centriem bija raksturīgs izteikts eklektisms. Iedvesmu viņi galvenokārt smēlušies Bizantijas un Persijas mākslā, un no turienes aizgūtas daudzas islāma arhitektūras strukturālās iezīmes, piemēram, kupols, kolonna un arka. Jādomā, ka no persiešiem pārņemts sarežģītais, samākslotais ornamentācijas stils. Dekoratīvos nolūkos izmantots praktiski visos mākslas veidos. Tik labi kā no Persijas, tā no Bizantijas nākusi tieksme formu pakļaut krāšņumam un jutekliskam krāsojumam.
Apstāklis, ka arābi bija abstraktas, fantastiskas dabas tauta un ka viņi sekoja Muhameda pavēlei neattēlot dzīvo radību, izskaidro, kāpēc viņu mākslas enerģija izpaudās visabstraktākajā mākslā – celtniecībā. Glezniecība un sevišķi vēl vairāk ķermeniskā tēlniecība austrumu mākslā nekādu patstāvīgu lomu nespēlēja. Šīs mākslas parādās gandrīz vienīgi celtņu dekoratīvos elementos, bet arī tad abstraktā, ornamentālā, ne figūru veidā. Tādēļ arī nozīmīgākais islāma mākslas veids bija arhitektūra. Islāma arhitektūras raksturs neapšaubāmi bija laicīgāks nekā viduslaiku Eiropā. Tāpat kā bizantiešu stilā, salīdzinoši maza uzmanība tika veltīta celtnes ārpuses izskaistināšanai. Ņemot vērā austrumu mākslas nepatstāvīgo un eklektisko izcelšanos un attīstību, saprotams, ka celtniecībā viņi neizveidoja nekādus jaunus konstruktīvus principus. Islāma arhitektūras paraugi nebūt nebija tikai mošejas vien, kaut arī tās ir populārākās arhitektūras celtnes, bet ir arī jāmin pilis, skolas, bibliotēkas, slimnīcas un privātās rezidences. Turīga viduslaiku arāba mājoklī bija ne tikai pirts un kanalizācija, bet arī akas, kurām dienvidu karstajā saulē bija vislielākā vērtība, un valdnieka pilī dārgo ūdeni veldzei netaupīja. Nereti starp dubultajām sienām atradās biezs vilnas paklājs, uz kā tika liets ūdens, kuram iztvaikojot radās vēsums.
Arābi visbiežāk atsacījās no katras stingras konstruktīvas loģikas un arī savās celtnēs galvenokārt izgāja uz spīdošu un dekoratīvu efektu un skaistu izrotājumu, kam krīt par upuri pat no citiem stiliem aizgūtās noteiktās formas. Tāpēc šī dekoratīvie, sevišķi celtņu ornamentālo laukumu, izrotājumi jāuzskata par vissvarīgāko un īpatnējāko, ko austrumu māksla devusi. Tās būtiskie elementi bija sīpolveida kupols, minarets, pakavveida arka un savērptā kolonna. Kā dekorācija plaši tika izmantots baltmelns svītrveida krāsojums, mozaīka un arābu raksts un arabeskas – sarežģītas, stilizētas
4
augu motīvu un ģeometrisku formu ornamenti, kas raksturīgi tieši islāma mākslai.
Pie islāma arhitektūras jāmin dažādi jēdzieni, kas plaši tika izmantoti arhitektūrā, kā, piemēram, keramikas flīze –islāma dekoriem raksturīgas ornamentiem rotātas flīzes un daudzām no tām ir zvaigznes forma, jo zvaigzne islāmā simbolizē dievišķību un visvarenību un kolonna – kuru izmantošanā ilgu laiku seko Bizantijas paraugiem un gausi izveido īpatnēju racionāli arābisku formu ar lejas un augšas loksnēm uz staba un ar trapecveidīgo kapitellu virs slaidā kakla (Alhambras pils), arka – lokveida būvkonstrukcija, ar ko pārsedz sienas ailas vai laidums starp balstiem, islāma arhitektūrā tām bija raksturīgs smails loks vai pakavveida konstrukcija un stalaktīti.
…
