Arhitektūra Latvijā līdz 20.gadsimtam

Arhitektūras pirmsākumi Latvijā.

Pirmie iedzīvotāji Latvijas teritorijā uz dzīvi apmetās 9. gadu tūkstotī p. m. ē.. Savus mājokļus viņi cēla pie upēm un ezeriem. Tās bija vienkāršas – no kokiem, zariem un koku mizām slietas būdiņas. Pārceļoties uz citu vietu, tās viegli varēja uzcelt no jauna. Viņi bieži mainīja apmešanās vietas, kaut gan arheologi secinājuši, ka Zvidzes apmetnē pie Burtnieku ezera cilvēki dzīvojuši 3 tūkstošus gadu. Vissenāko apmetņu vietas arheologi atklājuši Lubānas ezera apkaimē, Salaspils Laukskolā, Sēlpils apkārtnē un citur. Sārnates apmetnes celtniecības pieminekļi attiecināmi uz Neolīta laikmetu. Tās bija lielas (16 x 35 m) taisnstūra vientelpas mītnes, kuru sienas veidoja vertikāli zemē iedzīti koka mieti, to starpas bija aizpītas ar žagariem. Telpas centrā atradās pavards.
Liecības par arhitektūras attīstības aizsākumiem meklējamas arheoloģiskajos materiālos mājokļu un apmetņu paliekās un aizsardzības būvēs, kuras izceļas ar prasmīgu dabiskā materiāla izmantojumu un racionālu pieeju būvformu veidošanā.

Agro metālu laikmets.

Agro metālu laikmetā (2. gt. v. p. m. ē. – 1. gs. m. ē.) dzīvojamās ēkas celtas stabu konstrukcijās, tās bija apaļas (Jēkabpils, Asotes pilskalnā) vai četrstūrainas (Koknesē, Mūkukalnā), to lielums 2 – 4 x 4 – 6 m.

…