Šis Ārijas Elksnes dzejoļu krājums „Klusuma krastā” man likās ļoti interesants un vienkāršs. Rakstniece savus dzejoļus ir rakstījusi ļoti vienkāršā valodā un katrs no tiem liekas, kā kāda ainiņa no dzīves. Varētu būt, ka katrs dzejolītis ir kāds rakstnieces izsapņots sapnītis, kuru viņa vēlējusies iemūžināt savā dzejā. Šie dzejoļi ir ļoti klusi un mierīgi kā pats krājuma nosaukums – „Klusuma krastā”. Tāds nosaukums varētu būt tāpēc, ka dzejniece it kā atradusies uz robežas starp klusumu un to brīdi, kad savus sapņus, emocijas un sāpes izpaustu skaļi, lai tās dzirdētu arī citi. Iespējams, ka viņa pārāk ilgi sevī turējusi šīs savādās emocijas un slēpusi tās no apkārtējiem.
Krasts ir vieta, kur beidzas jūra, upe, okeāns vai peļķe tepat sētsvidū. Katram no mums ir savs krasts, kur ir robeža starp galu un sākumu, starp pabeigto un iesākto… Krasts it kā ir vieta, kas ierobežo un sevī aptver kādu konkrētu teritoriju vai emociju gammu, un līdz tā visa kļūst par daudz, šī masa plūst pāri savām noliktajām robežām un izraisa plūdus. Arī dzejniece nav bijusi tālu no tā, lai izraisītu šos emociju plūdus.
No viņas dzejoļiem varam iegūt arī sev ko noderīgu dzīvei – kādu vērtīgu atziņu vai kāda dzīves pieredzi no kuras mācīties nepieļaut līdzīgas kļūdas savā dzīvē. Šajos dzejoļos ir viss – mīlestība, sāpes, rūgtums, nelaime, laime, lepnums, varonīgums, zaudējumi – viss, ar ko vien dzīvē katram no mums ir nācies sastapties. Tas viss ar vieglu, gaisīgu pieskārienu ir iemūžināts šajos Ārijas Elksnes dzejoļos, kurus mēs paaudžu paaudzēs atkal no jauna pārlasām un liekas, ka tie rakstīti par mūsdienām un mūsu pašu dzīvi. Ārija Elksne tiešām ir bijusi brīnumaina vārdu māksliniece, kas to tik veiksmīgi spējusi izdarīt. Domāju, ka viņas dzeja nenovecos un tāda jauna un gaisīga tā vienmēr dzīvos mūsos ne tikai caur dzeju, bet arī caur dziesmām, kurās izmantoti viņas dzejoļi. Kurš gan no mums nezin dziesmu „Lūgums” vai ir vismaz to dzirdējis, bet tiki retais zina, ka tieši šīs dziesmas vārdu autore ir neviens cits kā Ārija Elksne.
…
